Par Ata Kronvalda jaundarināto leksiku
Jaunlatviešu laiks nāca ar jaunām atziņām un skaidri apzinātiem principiem vārdu krājuma bagātināšanā. To savos rakstos vairākkārt uzsvēris arī Atis Kronvalds. Latviešu valoda nav nabaga. Tā gan ir maz kopta, tomēr tā līdzīga "treknai auglīgai zemei, kas palaista un bez kopšanas būdama, ušņas un dadžus izaudzina, bet kas, ar prātu kopta, svarīgus zelta kviešus simtkārtīgos augļos atmet". Kaut arī valoda ir bagāta, tomēr jaunām lietām, protams, ne vienmēr ir jau gatavi vārdi. Galvenais leksikas bagātināšanas avots – jaunu vārdu darināšana un veco vārdu lietošana jaunā nozīmē, ieskaitot arī apvidvārdus un lietuviešu kā tuvākās radu valodas vārdus, bet sava vieta ir arī svešo vārdu "pieņemšanai", t.i., aizgūšanai. Piemēram, lai nosauktu dažādās skolas, var izmantot jau ierasto vārdu ''skola'', pieliekot tam vajadzīgo raksturotāju: ''pagasta skola'', ''draudzes skola'', var darināt jaunu vārdu: ''augstskola'', bet var arī pieņemt svešu vārdu: ''seminārija'' ('kur mācītājus māca'), ''universitiete'' ('kur gariniekus, dakterus, tiesas vīrus u.c. māca'). Atzīstot svešu vārdu aizgūšanu kā vienu no valodas bagātināšanas paņēmieniem, A.Kronvalds vairākkārt brīdina: "bet mums tik jāsargās, ka mēs tādā aplamībā nekrītam, kā citur noticis, ka svešiniekus sāka vairāk cienīt, godāt un mīlēt nekā paša bērnus".
Atzīstot, ka vispusīgi izglītotam kultūras darbiniekam nedrīkst būt sveša valodniecības teorija, Atis Kronvalds mudina latviešu inteliģenci runāt un rakstīt latviski. Viņš arī pats daudz raksta un darina jaunus latviskus vārdus. Ata Kronvalda pūrā ir vairāki simti jaunu latvisku vārdu. Daļa no tiem ir apvidvārdi, piemēram, ''apvārsnis'', ''balva'', ''jauda'', ''nolūks''; ''īpats'', ''tvirts'', ''vijīgs''; ''kautrēties'', ''sacerēt''. Kronvalda ieteikumos mainīta nozīme vārdiem ''arods'', ''josla'', ''loma'', ''luga'', ''māksla'', ''oma'', ''spraislis'', ''veids''.
Valentīna Skujiņa.
Par jaunvārdu modeļiem pirms gadsimta un mūsdienās. Rīga,
Latvijas Vēstnesis, nr. 93, 10.04.1997.
Par Ata Kronvalda rakstu ''Karš miera laikos'' (1870)
Zīmīgs un arī patlaban mums ļoti aktuāls ir kāds Kronvalda raksts (1870) "Karš miera laikos", kurā apcerēta dažādu tautu vēsture un saskatīts, ka tajās ir bijušas ''kalpināšanas partija'' un ''brīvības'' jeb ''vaļības partija'', starp kurām tad notiek šis “karš miera laikā". Te secināts, ka "Vaļības partijas cīnīšanās un sekmes liecina, ka viņas virsrocība no seniem laikiem līdz mūsu dienām augtin augusi un pēc gadu simteņiem arvien pilnīgākos spēkos pieņēmusies." Atsaucoties uz A.Bīlenšteina izteikumu, ka latviešu tauta tagad ceļas mantā pēc klausības laikiem un brīvībā pēc dzimtbūšanas laikiem, Atis Kronvalds saka: "Bet ja nu mūsu tauta patiesi ceļas mantā un vaļībā (brīvībā - AB.), gaismā un tautībā, tad saprotams, ka arī latviešiem jāuzņem miera laiku cīnīšanās; jo nedz mantas un vaļības, nedz gaismas un tautības novēlēšana un atļaušana vien iespēj tautu augstākā godā pacelt. Nu mums vajag pašiem ar sviedriem vaigā visas vaļības laiku dārgās rotas sev izkaroties, izpelnīties, jo tās mums nespēj neviens cilvēks kā tādu miesīgu mantu dāvināt."
Ar milzīgu patriotisku kaismi Kronvalds metas šajā "miera laiku karā", turpinot un izvēršot Jura Alunāna, Krišjāņa Valdemāra, Friča Brīvzemnieka un citu jaunlatviešu programmu. Viņš izraugās sev par devīzi spēcīgos vārdus “Mosties, celies, strādā!" un ceļas pats un modina citus. Latviešu dziedāšanas svētkus apcerot, viņš raksta: "...laika gars, kas arī mūs modinājis, paģēr, lai cilvēks cilvēku, draudze draudzi, tauta tautu cieņā godā turēdamas, cits no cita to mācās un pieņem, kas labs un paturams. Bet viņi arī liecinās, ka tagadējo laiku gars prasa, lai ikkatrs cilvēks, ikkatra draudze, ikkatra tauta izrāda savas pašas īpatību. Jo tagadējo laiku, gaismas laiku, likums ir šis: vispārīgas kultūras derīgiem elementiem pa valstu valstīm izplatoties, pieaug un spēcinājas katra cilvēka, katras tautas īpatnība sev un citam par svētību un laimību." Te redzam arī Kronvalda plašo redzesloku, neiegrimšanu lokālā šaurībā, un tas vēlāk izpaužas arī viņa valodnieciskajā darbībā.
Aina Blinkena.
Par pienākumu pret savu tēvu valodu. Rīga,
Latvijas Vēstnesis, nr. 93., 10.04.1997.