Aleksandrs Pelēcis
10.04.1920 – 12.10.1995
Aleksandrs Pelēcis (1920–1995) – dzejnieks un rakstnieks. Dzīves laikā izdoti astoņi dzejoļi krājumi, pēc nāves iznākuši vēl četri. Dzejā Aleksandrs Pelēcis ir liriķis un liroepiķis, balādists. Lielākajā daļā dzejoļu paša autora dziļo dvēseles pārdzīvojumu atbalss, pausta caur dabas tēliem, tajos atspoguļojas Sibīrijas taiga, tās daba, cilvēki, arī dažādi Latvijas vēstures un kultūrvēstures notikumi, it īpaši Talsos.
Rakstījis īsprozu, kas apkopota piecās grāmatās. Tiek uzskatīts par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tradīcijas turpinātāju, sevišķi darbos “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990), kurās stāstījis par savu bērnību un jaunību. Grāmatu bagātā valoda, kurā daudz apvidvārdu un labu frazeoloģisku atradumu, palīdzējusi parādīt novada sadzīves un domāšanas savdabību, atklāt interesantus raksturus. Atmiņas un dzejoļi par Sibīrijā pieredzēto un pārdzīvoto sakopoti grāmatās "Ar Melno vēju" (1991). "Talsu grāmatas" autors (1995). Autobiogrāfisks vēstījums par Sibīrijas nometni un Amūras taigas ciemā pavadītiem gadiem lasāms "Sibīrijas grāmatā" (ASV 1993, paplašināts izdevums Latvijā 1995). Jau pēc rakstnieka nāves iznācis paša sakārtots dzejoļu krājums "Bērzu grāmata. Trimdas vēstules" (2001).
1946. gadā apcietināts, tiesāts un piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnē un pieci gadi nometinājumā Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1963. gadā sodāmība beigusies, bet nav bijis ļauts atgriezties Latvijā. Dzimtenē atgriezies 1969. gadā, dzīvojis Talsos.
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994).