Kviņķu kalns

Vērtējums kritikā un sabiedrībā


“Gan visai pieticīgā iespiedumā, bet jaukā iesējumā
Vaidavas apgāds izdevis Jonāsa Miesnieka jauno grāmatu. Var pieminēt, ka pēc
latviešu rakstniecībā nodibinātās
tradīcijas šos darbus ar maz izņēmumiem par novelēm saukt nevar. Tie ir stāsti,
pa daļai arī rakstnieka dzīves atminas, piemēram, grāmatas ievada darbs “Kviņķu
kalns". Ja grib par noveli var dēvēt teicamo Baigā gada stāstu “Arnolda
Pores problēma”, pa daļai arī “Gredzenu”. Latviešu novelei raksturīgo
mērķtiecīgo notikuma virzījumu Miesnieks mēdz pārcirst vai pat sakapāt psiholoģiskiem
vai emocionāliem prātojumiem, tāpat blakus notikumu atstāstījumiem.


Taisni šādos prātojumu un emociju tēlojumos J. Miesnieka rakstnieka
personība zaudē savu vienreizību. Ir pat vietas, jo sevišķi mīlestības stāstos,
kas ar varēm liek atcerēties vācu erotisko, naivo romānu rakstniecību. Lai
teiktais neliktos tukši vārdi, minēšu dažus piemērus: tā izkurtējušas vācu
ģimenes stāstā “Melna roze Vestienes pilī” divas vācietes izdarās
šādi: „Ak tu žīdiete! Es tevi, ja tu būtu te, nožņaugtu! — Un Luize pacēla zvērastā
roku: Es to zvēru! — viņa atkārtoja. — Es arī! — sacīja baronese pārvērstu seju
un arī tāpat pacēla roku (137. lpp.)


122. lpp. lasām, ka Vestienes baronu Hūzenu laulības
pārkāpšanas aktā pārsteidz baronese un muļķīgais latviešu kalps Andrejs. “Tikko
baronese ieraudzīja savu vīru un tā seno mīļāko vārtāmies dīvānā, viņa
nobālēja. Andrejs nometa rožu klēpi uz mīlniekiem. Baronese sagrīļojās..., bet
viņu uztvēra Veržbicka rokas”.


Krišana uz ceļiem, mīlestības un naida zvērēšana,
grīļošanās, dusēšana mīlnieku rokās, mīlas nopūtas virknējās sentimenta garā,
un tām arī te nav īsta poētiska auduma. Laikam gan no minētās naivās vācu
romānu rakstniecības pagājušā gadsimtā mūsu literatūrā ievazājās teātrāla
pseidomonologa iestarpinājums tēlotās personas domu atreferējumam. Tā,
piemēram, Mājas Viesa 1877. gada 4. numura pielikumā (14. lpp.) lasām: “Divi
dienas un divi naktis uz pastes ratiem, ne aci neaizdarījis, un viss tas tik
viena sievieša dēj! — tā jaunais kaufmanis Fildners izsauca, dzelzceļa bānuzī
ienākdams". — „Ak cik brangi! — viņš izsaucās, uz mīksto sēdekli
nosēzdamies'"; (15. lpp.) „Leitnants iegāzās lēnkrēslā jaunai dāmai
iepretim.. un skatījās ar sagrozīto ģīmi uz savu daiļo kaimiņieti. — Kad tevi
visi karavelni rautu, tas skuķis ir smuks! — jaunais leitnants paklusām i z s a u c ā s...” Te jāatceras, ka runātājs ir viens vai arī ļaudīs, kas viņa
monologu nedzird vai arī nedrīkst dzirdēt, — šādu apšaubāmu tēlošanas veidu
piesavinājies arī J. Miesnieks. Piemēram: “Es viņu dabūšu, — viņš runāja pie
sevis kaldams” (31. lpp.); “Bet man jāguļ vienā istabā kopā ar Avotu, — viņa
sacīja pie sevis” (33. lpp.); “Kas palicis pāri no manas


pašas dzīves! — tā runāja Baiba” (34. lpp.); “Savu sirdi, ja
es atklāšu, tad atklāšu tikai viņam vien, gan nevienam citam .. Tā Baiba
čukstēja, apstājusies mēnesnīcā...” (35. lpp.). Pie tam šādi pseidomonologi
lasāmi vai no vietas.


Tie ir iebildumi stāstu veidojumam, un ar tiem vēl nekādā
ziņā nav pateikts būtiskais J. Miesnieka daiļradē. J. Miesniekam ir augsti slavējama prasme vairāk vai
mazāk dramatisku notikuma kodolu sabiezināt stāsta beigās, pie tam likt jaust lasītājam liktenīgu pieskaņu. Nereti šim liktenīgajam
notikumam ir tumšas mistikas, baiga kriminālnotikuma vai arī spoku stāsta
stindzinātāja saltums. Šo liktenības nojautu pavadība un to dramatisko notikumu
risinājums reizēm atgādina prozas valodā veidotas balādes, un šais vietās
parādās J. Miesnieka talants, neatkārtojamās
īpatnībās.


Tā autobiogrāfiskajā tēlojumā “Kviņķu kalns” rakstnieks poētiskā pārdzīvojumā
dzird Kviņķu kalna vējputenī atbalsojamies krievu un vācu vainas dēļ izputināto un nokauto kviņķkalniešu garu balsis. Nelaikā mirušās
Varkaļu Lilijas tēls nakts miglā parādoties verdzinātajiem kolhozniekiem (60.
Ipp.). Baiga spoku un nozieguma stāsta motīvi iepīti citādi ar vācisko
sentimentu atšķaidītajā stāstā “Melna roze Vestienes pilī”. Balādiska mistika ar
visumā daiļu dzejas pārdzīvojumu radusi arī kriminālstāstā “Lielie Vēveri” un
drūmajā novelē par līķa apstāvēšanu “Gredzens”.


Man šķiet, ka metafiisko motīvu veidošanā J. Miesnieks spēj būt īsts, smalkiem pārdzīvojumiem bagāts
dzejnieks. Šīs spējas viņam nenoliedzami ir arī skopajos dabas un vides aprakstos,
šādas slavējamas vietas atrodamas visos stāstos, un tāds reālisma dzejas paraugs ir tēlojums “Kviņku kalns”.
Nemākslota sirsnība un tīrs dabas jaukuma pārdzīvojums te tik spēcīgs, ka
pagaist pat krieviskais notikums 9. lpp. — kaušanās un duršanās kāzās. J. Miesnieks,
kā jau minēju, zinīgi prot veidot vides gaisotni.


Savā 1963. g. 12. okt. vēstulē Vitauts Kalve raksta
recenzentam: “Atskaitot abas Kovaļevskas grāmatas, manuprāt trimdā nav
uzrakstīta neviena grāmata ar dzīvu valodu. Varētu šo to atrast Veseļa,
Leimanes un Miesnieka darbos, bet tikai pēc lielas filtrēšanas, jo
viņi rakstījuši ļoti neviengabalaini. Leimane bija pēdējā latv. rakstniece, kas ar valodu apzinīgi strādāja
(viņa pastāvīgi lietoja ME vārdnīcu)”. Tieši tas ir maldīgs uzskats, ka rakstniekam
rastos dzīva valoda, apzinīgi ekscerpējot un pārņemot ME vārdnīcas materiālu.
Valoda būs dzīva tad ja izaugs rakstnieka iekšējai prasībai pēc bagātiem
izteiksmes līdzekļiem. Bet šiem līdzekļiem jābūt viņa paša īpašumam, bet ne
apzinīgi savāktam kopā no dažādiem laikiem un vietām. Šādu konstruētu valodas tonglomerātu
taisni var pelt Ilonas romānā “Mātes cilts”. Dzidra, svaiga valoda gan būs
sastopama daudzu veco rakstnieku darbos, piemēram, Z. Lazdas, V. Strēlertes, Anšlava


Eglīša, A. Dzijuma, Andreja Eglīša, J. Jaunsudrabina (Zaļā
grāmata!), bet arī jaunāko, piem. Ojāra Jēgena, Zeltītes Avotiņas vai arī Ainas
Kraujietes darbos. Arī bez lielas sijāšanas svaigas valodas piemērus jo daudz
var atrast šai J. Miesnieka grāmatā. Citēsim piemēram, kaut vai šķietami
pieticīgos teikumus: “Kā traka smaržoja lejā zāle un krūmi” (7. lpp.); “krakšķēja
tikai vējdzirnavas, raušus raudamas garām sev mākoņus pāri lielo Vēveru debesu
kalnam, raušus vien” (33. lpp.). Un šādu vietu Miesnieka darbos nav


jāmeklē ar uguni! Zināms, netrūkst arī te negludu vietu, bet
vai to dēļ J. Miesnieka valodu sauksim par nedzīvu? Šādi negludumi cēlušies,
pirmkārt, aiz atkārtošanās stāstā “Varkaļu Lilija”: daudzkārt teikts, ka Mārcis
un Juris “strādāja abi kā zvēri" (56. lpp.).


Tālāk jānoraida nevajadzīgi ģermānismi, piemēram, pasīva
konstrukcija ar aktīvo darītāju: “Dukuļi bija liela vecsaimniecība un labi nostādīta jau no tēva"
(65. lpp.)


Valodu grūtu dara arī adjektīva atribūtam pievienota
salīdzinājuma grupa pirma apzīmējamā vārda, kas visai raksturīga parādība J. Miesnieka daiļrades valodai.
Piem., grieztie kā mazas spirāles gredzeni (41. lpp.); plata kā manas mātes
divdurvju skapis sieviete (46. lpp.). Šādas konstrukcijas lietošana tomēr
nekādā ziņā galīgi noraidāma nav.


Nez, ko gan latviešu valodā nozīmē vārds tokens (“Mīla
nebija vis kāds tokens, bet skaidra nauda”)?


Kur J. Miesnieks izvairījies no dialogiem, sevišķi
erotiskiem, un savu stāstu veidojis kā stingru vides un norises tēlojumu, pievīdams klāt metafiziskus balādes vai
kriminālstāsta motīvus, radies teicams daiļdarbs, kurā visgarām jūtama autora
personības īpatnība.” (Teksta autors: Alfrēds Gāters)