Pasakas par ziediem

“Vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? Jāatzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītā noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbekijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā.

Īstenībā vairāk runāja tulpe viena pati, Sniegpulkstenīte tikai klausījās un reizēm pavisam klusā balstiņā kaut ko pajautāja.” (Anna Sakse. Forsteriāna. Pasakas par ziediem. Rīga: Liesma, 1974, 21. lpp.)

ANNA SAKSE “PASAKAS PAR ZIEDIEM” (1966)

1966. gadā izdevniecībā “Liesma” iznāca Annas Sakses (1905–1981) literāro pasaku krājums “Pasakas par ziediem” ar mākslinieka Kārļa Sūniņa ilustrācijām. Literārā ierosme pasakām rodama gan daudz senākā pagātnē. 1926. gadā Jāņu priekšvakarā tolaik 21 gadu vecā Anna Sakse, būdama Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes studente, devās uz mājām pie vecākiem Lejasciema “Lauzās” un izkāpa Galgauskas dzelzceļa stacijā. Viņa nolēma doties mājās pa nepazīstamu meža ceļu un nomaldījās, attopoties kādā naktsvijoļu pļavā, kuru brīnumainā smarža viņu tik ļoti pārņēma, ka vecāku mājās viņa nokļuva tikai nākamās dienas vakarā. Šī notikuma iespaidā vēlāk rakstniecei radās ideja par pasaku “Naktsvijole”. Tā ir pirmā Annas Sakses pasaka prozā (1925. gadā tapa pasaka dzejā “Princese un zaķu gans”), kas vēsta par Mežagara noburto Zani (naktsvijoli) un viņai uzticīgo Jāni. Pasaka pirmo reizi publicēta periodikā 1931. gadā. Līdz Otrajam pasaules karam tapa arī pasakas “Cūkausītis” un “Zaķa kāposti”. Tomēr pasaku cikls par ziediem vēl bija tikai iecerē.

Otrā pasaules kara laikā un pēckara gados Anna Sakse pievērsās komunistiskās ideoloģijas apliecinošu darbu sarakstīšanai. Tapa trīs romāni un vairāki stāstu krājumi. Par romānu “Pret kalnu” (1948) rakstniece 1949. gadā saņēma Staļina prēmiju, savukārt par romānu “Dzirksteles naktī” (1951) – 1959. gadā Latvijas PSR Valsts prēmiju. Sākot ar 20. gadsimta 50. gadu beigām Annas Sakses daiļradē dominē literāro pasaku žanrs. 1960. gadā iznāca krājumi “Pasakas mazajiem” un “Laimes kalējs”, kam sekoja “Pika kunga stāsts” (1962), “Kalējdēls Kaspars” (1964). Pasakas publicētas arī periodikā. Ierosmi ziedu pasaku cikla sacerēšanā un izdošanā radīja mākslinieka Kārļa Sūniņa ilustrācijas un izdevniecības “Liesma” piedāvājums. 20. gadsimta 60. gadu vidū izdevniecība plānoja izdot ķīniešu dzejnieka Go Možo dzejoļu krājumu, bet, kad Ķīnā sākusies “kultūras revolūcija”, dzejnieks publiski atteicās no visa, ko līdz tam bija rakstījis, tādēļ plānoto un jau iztulkoto dzejoļu krājumu nevarēja publicēt. Kārlis Sūniņš jau bija radījis ziedu akvareļus krājumam un redaktors Pēteris Bauģis, nevēlēdamies laist tos zudumā, atcerējies žurnālos redzētās Annas Sakses pasakas par ziediem un mudinājis rakstnieci sacerēt vēl kādas, lai iznāktu grāmata. Mākslinieks dažām pasakām zīmēja jaunas ilustrācijas, dažas pārstrādāja, tomēr par pamatu grāmatā tika izmantots jau agrāk paveiktais darbs. Tā tika radīts krājums “Pasakas par ziediem”.

Annas Sakses krājumā “Pasakas par ziediem” ietvertas 33 pasakas. Rakstniece izvēlējusies tādus augus kā sniegpulkstenīte, forsteriāna, pienene, ķirsis, cūkausītis, narcise, hiacinte, zaķa kāposti, jasmīns, Persijas ceriņš, vijolīte, magone, lapsaste, kurpītes, kamēlija, saulgrieze, lotoss, naktsvijole, czi-czina, mežaroze, lauztā sirds, gladiola, puķu zirnītis, tītenis, sausziedis, dzegužasara, ūdensroze, lilija, orhideja, balzamīne, granātkoks, peonija un magnolija.

Izvēlētie pasaku tēli ieraudzīti pašas dārzā Mežaparkā, kurā bija sastopamas dažnedažādas ziedu šķirnes. Anna Sakse vēstulē Jānim Sudrabkalnam rakstījusi: “Es daudzreiz domāju, kā gan daba varējusi izdomāt tik daudz un tik skaistas formu un krāsu dažādības, vienkārši neaptveramas. Un cilvēks vēl tās papildinājis saziedinādams, uzpotēdams, uzlabodams. [..] Man šķiet, ka pasaule bez ziediem būtu pelēcīga un skarba. Diez vai kādreiz būs tādi aparāti, ar kuriem varētu izmērīt, cik daudz laba cilvēkam dod ziedi, skaistums, tas ir, kā paceļ dzīvesprieku, darba spējas, kādu iespaidu atstāj uz rakstura veidošanos.” (Anna Sakse vēstulē Jānim Sudrabkalnam 1960. gada 4. augustā. RMM 169132) Savukārt sižeti radušies dažādu nejaušu notikumu vai atgadījumu iespaidā, sevišķi strādājot vēlās nakts stundās, tāpēc pasakās nereti fantāzija un iztēle saplūdusi ar kādu reālu notikumu. Pasaku darbības vieta parasti ir ziedu augšanas dabiskā vide un konkrētās vietas īpatnības. Raksturīga ziedu pārvēšanās par cilvēkiem un otrādi.

Annas Sakses “Pasakas par ziediem” centrā ir vispārcilvēciskas vērtības, pārdomas par cilvēkiem un pasauli, dzīves jēgu, ētiskām un estētiskām kategorijām. Raksturīgi filozofiski zemteksti. Literatūrzinātniece Anastasija Stikāne akcentējusi, ka “[d]ažādu ziedu izcelšanās tēlojums ir tikai ārējais ietvars, aiz kura atklājas sarežģītas dzīves parādības, cilvēku raksturi. Pasakā centrālo vietu ieņem cilvēks, viss nozīmīgs ir tikai attieksmē pret cilvēku. Daba un fantastiskie elementi kalpo parādību un apstākļu poetizēšanai, atbilstošas vides radīšanai, tām domām un jūtām, ko rakstniece gribējusi pateikt.” (Anastasija Stikāne. Pasakas par cilvēka lielumu. Karogs, 1967, Nr. 4)

Daudzveidīgi rakstniece tēlojusi mīlestību, atklājot tās skaistumu, spēku un arī vājumu (“Mežaroze un Rītavējš”, “Lilija”, “Naktsvijole”, “Lauztā sirds” u. c.). Literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle rakstījusi, ka mīlestība Annas Sakses pasakās ir kā pārbaudes akmens cilvēkam, tā atklāj viņa īsto dabu, vērtību vai nevērtību, mūža jēgu vai bezjēdzību. “Jo ne jau akli drīkst ļauties mīlestībai, tās dēļ nedrīkst nodot ne draugus, ne dzimteni, ne savu “es” pazaudēt.” (Ingrīda Kiršentāle. Annas Sakses dzīve un personība. Rīga: Liesma, 1979, 189. lpp.)

“Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mīlu, – apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.

Vai Mežaroze varēja pretoties šim maģiskajam vārdam? Ak vai! Filozofi un austrumu gudrie ir pazaudējuši skaidro saprātu, tvīkdami pēc šī mazā vārdiņa, karaļi ir atteikušies no troņa un sekojuši vienam vienīgam vārdam – mīla.” (Anna Sakse. Mežaroze un Rītavējš. Pasakas par ziediem. Rīga: Liesma, 1974, 166. lpp.)

Annai Saksei būtisks ir ētiski skaidrais un cildenais, kas sakņojas latviešu tautas folklorā. Vairākās pasakās izmantoti latviešu folkloras tēli, sižeti un motīvi. Piemēram, zaķis (“Zaķa kāposti”), Sniega māte un Sniega tēvs, četri Vēja dēli (“Sniegpulkstenīte”), dievs vecīša izskatā, trīs tēva dēli (“Puķuzirnītis”), ļaunā pamāte, kas nostrādina padēlu (“Cūkausītis”), Saules meitas (“Saulgrieze”), velns noplēš deviņus pastalu pārus, lai izjauktu divu jauniešu kāzas (“Ūdensroze”) u. c. Ingrīda Kiršentāle rakstījusi: “A. Sakse folkloras motīvus nereti ir pārradījusi no jauna, tie ir tikai fantāzijas rosinātāji, kas ieveidojas sižetos un tēlos atbilstoši autores idejiski mākslinieciskajiem nolūkiem. Sasaucas dabas izpratne, sasaucas fantastikas ietvērums tēlu sistēmā un sižetā. Bet ir arī vēl kas vairāk — A. Sakses un folkloras pasakas sasaucas, sabalsojas pašā dzīves īstenības tvērumā, ētiskajos un sociālajos kritērijos. Abās ir tradicionālais bagātā un nabagā pretstatījums, abās nabadzīgais (trešais dēls, bārenīte, zaķu gans) ir ētisko ideālu nesējs, kas tiek atalgots, ja ne citādi — tad ar nemirstību, bet bagātais (egoists, paštaisnais, alkatīgais) ir ļauns un saņem taisnīgu sodu.” (Ingrīda Kiršentāle. Tautas rakstniece Anna Sakse (1905–1981). Mūsdienu latviešu padomju literatūra. Rīga: Zinātne, 1985, 97. lpp.) Atsevišķās pasakās (“Lilija”, “Magnolija”, “Orhideja”, “Czi-Czina”) izmantoti arī austrumu un sengrieķu folkloras (“Hiacinte”, “Narcise”)motīvi. Anna Sakse saglabājusi arī tradicionālo un latviešu tautā izveidojušos priekšstatu par ziediem. “[..] Vijolīte ir kautra un bikla kā sīkais, zilacainais ziediņš (“Vijolīte”), Lilija – līgavas uzticības un nevainības simbols (“Lilija”). Citur raksturs veidots, pasvītrojot stādu un ziedu bioloģiskās īpatnības: Magone ir kaisla un neganta sieviete, skaistule Tulpe – sevī iemīlējusies egoiste (“Vijolīte”) u. tml.” (Ingrīda Kiršentāle. Tautas rakstniece Anna Sakse (1905–1981). Mūsdienu latviešu padomju literatūra. Rīga: Zinātne, 1985, 99. lpp.)

Annas Sakses krājumā “Pasakas par ziediem” būtiskākais ir ētiskais, cilvēciskais un sirsnīgais vēstījums. Tās ir iemīļotas joprojām, tikušas vairākkārt izdotas un tulkotas angļu, baltkrievu, igauņu, krievu, lietuviešu un vācu valodā.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā apskatāma 2020. gadā veidota virtuāla krājuma izlase ar Annas Sakses darba “Pasakas par ziediem” dažādu izdevumu vāku attēliem. Skatīt šeit: https://www.lnb.lv/lv/virtuala-krajuma-izlase-pasakas-par-ziediem

Annas Sakses grāmatas "Pasakas par ziediem" 1974. gada izdevums atrodams arī Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas grāmatu kolekcijā: https://gramatas.lndb.lv/.

Ar komponista Valta Pūces mūziku un aktiera Gundara Āboliņa un flautistes Ditas Krenbergas piedalīšanos tapa koncertuzvedums “Pasakas par ziediem”. To var noklausīties šeit: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/citi-raidiijumi/annas-sakses-pasakas-par-ziediem-gundars-abolins-dita-krenberga-.a128688/
Informāciju 2021. gada 31. decembrī sagatavoja Madara Eversone.

Grāmatas profils izstrādāts VKKF mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.