Uz Gutenberga piemiņu, kas 1440tā gadā izdomājis grāmatu driķēšanu

Anotācija.
1840. gadā Eiropā plaši tiek svinēta Johana Gūtenberga izgudrojuma – grāmatu ērta pavairošanas mehānisma – 400. jubileja. To atzīmē arī Baltijas vācieši. Un jubilejas atskaņas sasniedz arī latviešus. 1840. gadā nāk klajā brošūra “Jānim Gutenberģim par godu un piemiņu”. Tā sastāv no divām daļām: ievadvārdus – apcerējumu par Gūtenberga atklājumu un Gūtenberga dzīvi – ir uzrakstījis mācītājs Vilhelms Panteniuss, viņš ir arī izdevuma idejas autors. Brošūras otrajā daļā publicēts Birzgales mācītāja Konrāda Šulca dzejolis “Veca zemnieka domas ziedu mēnesī” un tam sekojoša garīgu dziesmu virkne. Izdevuma adresāts – zemnieki un viņu bērni, visi kas vēlas iekrāt zinības. Izdevumu caurauž tēvišķīgs tonis. Kā Panteniuss, tā Šulcs slavina dzimtbūšanas atcelšanu un skolu un izglītības nozīmi, ar pēdējo gan saprotot zemnieka ikdienai nepieciešamo minimumu, ne vairāk. Šulcs raksta: “Kas dos ļaužu skoliņās / Augstas kungu mācības? - / Dievs lai pasarg, negribam, / Ne mums vajag – ne der kam!” Bet šī nav vienīgā Gūtenberga atklājumu slavinošā publikācija. 1840. gada 25. aprīlī laikrakstā “Latviešu Avīzes” ir publicēts pagarš Anša Līventāla dzejolis “Uz Gutenberga piemiņu, kas 1440tā gadā izdomājis grāmatu driķēšanu”.

Virziens, strāvojums, piederība kustībai: tautas apgaismība.
Ieskats saturā
Anša Līventāla dzejolis ir sacerēts laikmetam raksturīgā, populārā un jau vairākkārt atdzejotās Šillera “Odas priekam” formā un garā. Tas slavē Gūtenberga atklājuma nozīmi pasaules kultūrā un raksturo grāmatas lomu latviešu dzīvē – kā mierinājuma, prieka, gudrības un tautas vēstures glabātāju. Lasītāja uzmanību saista negaidīts pavērsiens – no Gūtenberga pie Garlība Merķeļa: “Druku rakstos uzies, lasīs/ Latvju draugu Merķelu, / Ir pēc citiem kungiem prasīs, / Vēlēs saldu dusiņu. / - Bet ir jūsu vārdus minēs, / Latvju asins dzērēji; / Lāstu piemiņā tos svinēs - / Cilvēcības rējēji! / Labiem darbiem laba alga, / Ļauniem ļauna, ne slava, / Tiem, kam sirds deg mīlībā, / Šiem, kas kaklus sažņaudz valgā.”
Baltijas koloniālās sabiedrības kritika izskan negaidīti asi, jābrīnās, kā šis pants ir palicis cenzūras nepamanīts. Kāpēc, domājot par Gūtenbergu, Līventālam nāk prātā Merķelis? Mūsdienu zinošais lasītājs, atsaucoties uz neslavā kritušā Merķeļa mītu par verdzības gadsimtiem, nodomās, ka, acīmredzot Merķeļa “Latviešu” varā nonācis arī Ansis Līventāls. Tomēr paraudzīsimies uz laikmeta kontekstiem.

Darba sacerēšanas laiks un iespējamā ierosme.
“Latvieši” nav vienīgais, ko Garlībs Merķelis ir uzrakstījis. Līventāla dzejoļa tapšanas laikā pats Garlībs Merķelis vēl ir dzīvs. Ansis Līventāls šai laikā ir ķesteris, ērģelnieks un skolotājs Biržu – Salas draudzē. Būdams četru bērnu tēvs, viņš piepelnās kā skroderis un ērģeļu un klavieru skaņotājs un apceļo vai visu Kurzemi. Līventālu viņa darbā un literārajos centienos atbalsta Biržu – Salas draudzes mācītājs Jākobs Florentīns Lundbergs. No 1830. līdz 1842. gadam Līventāls latviešu presē publicē gandrīz visus savus dzejoļus un atdzejojumus, veltījums Gūtenbergam nav vienīgais darbs, kurā sociālā kritika sit augstu vilni.
Mācītājs Jākobs Florentīns Lundbergs savukārt - domājams - kopš 1829. gada sadarbojas ar Garlību Merķeli. Viņu savstarpējā sarakste ilgst vismaz līdz 1841. gadam. Lundberga un Merķeļa kopīgs projekts ir Šveices apgaismotāja Heinriha Čokes garstāsta “Ciems, kur zeltu taisa” bilingvāls izdevums (1830). Čokes darbs mudina uz zemnieku kooperāciju un atturīgu dzīves veidu. Lundbergs tulkojumā grāmatu lokalizē, turot prātā maz izglītoto mērķauditoriju, bet pēc tam tulko savu latviskojumu vāciski, lai teksts abās valodās būtu identisks un noderētu valodas apguvē latviešiem, varbūt arī vāciešiem. Merķeļa un Lundberga tā brīža pārliecība nosaka - dzimtbūšanas atcelšana latviešiem un igauņiem nozīmē brīvību vārda tiešā nozīmē. Baltijā pirmais līdzeklis ceļā uz latviešu un igauņu attīstību ir vācu valodas apguve - ne tāpēc, lai pārvācotos, bet lai pavērtu ceļu uz izglītību un zināšanām. Vācu valoda ļautu katram pašam izvēlēties, ko lasīt, ko darīt un vēlāk, sasniegušiem noteiktu zināšanu līmeni - pašiem kopt un attīstīt savu valodu un radīt savu literatūru. Baltijas koloniālajā situācijā šāda ideja ir radikāla un utopiska. Ar Čokes izdevumu saistītos notikumus sīkāk raksturojis arī vācu literatūrzinātnieks Tomass Taterka krājumā “Aufklärer im Baltikum” (“Apgaismotāji Baltijā”, 2011, 17.-57.lpp.)
Par to, kā attīstās Merķeļa un Lundberga projekts, ko Merķelis un viņa kolēģi domā par latviešu un igauņu dzīvi pēc dzimtbūšanas atcelšanas, var lasīt arī Merķeļa vadītajā laikrakstā “Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Ehstland” un tā pielikumā “Literärischer Begleiter des Provinzialblattes für Kur-, Liv- und Ehstland” (salīdzinājumam, piemēram, nr. 14 (1829), 56.lpp.). 1820to gadu otrās puses un 1830to.gadu numurus pavada uzmanīga sekošana līdzi Baltijas mācītāju izlolotajai Latviešu Literārārajai (Draugu) biedrībai, tās sēžu saturam un izdevumiem. Avīze norāda, ka latviešiem nav nepieciešami šīs biedrības - vācu mācītāju - "svešo" pētījumi par "svešo" latviešu valodu, vēl mazāk - viņu veiktie cittautu dzejas tulkojumi. Biedrības virzienā tiek raidīts arī izsmiekls. Tā kāds korespondents jautā: “vai mēs, vācieši, jebkad esam gribējuši atzīt par saviem mums, vāciešiem, domātus francūžu veiktus franču dzejas tulkojums vācu valodā? Ikvienas tautas dzeja var rasties tikai un vienīgi no pašas tautas gara.” (“Lit.Begl. des Provinzialblattes” nr.21 (1830)). Lundbergs acīmredzot šai laikā ir vienisprātis ar Merķeli un Merķeļa idejas ar Lundberga starpniecību - jādomā - stiprina arī Līventālu. Viņa pirmais dzejolis presē parādās vienā gadā ar Čokes “Ciems, kur zeltu taisa” bilingvālo izdevumu (1830).
Merķeļa un viņa domubiedru sētās cerības pamazām izgaist kā dūmi. Latviešu izglītošana - agri vai vēlu - nozīmētu Baltijas kārtu sabiedrības galu, vācu virsslāņa privilēģiju zaudēšanu. Līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Vēl līdz 1918. gadam Kurzemes baznīcā pastāvēs patronāts. Tas nozīmē mācītāja tiešu atkarību no muižnieka, faktiskā draudzes pārrauga, labvēlības. Lundbergs atšķirībā no Garlība Merķeļa ir mācītājs. Iespējams, sirdī simpatizējot Merķelim, viņš ir pratis savu amatu saglabāt. Lundbergs ir arī viens no Latviešu Literārās (Draugu) biedrības dibinātājiem, viņš panāk Līventāla uzņemšanu biedrībā (1836), un būdams tās prezidents (1838-1845), gan ne bez skandāla, panāk arī Garlība Merķeļa iecelšanu goda biedra statusā (1841). Tomēr vēl līdz pat 20. gadsimta sākumam biedrība nevēlēsies savu latviešu literatūras pārrauga funkciju zaudēt. Vienlaikus ap 1841.gadu Lundberga vēstulēs Merķelim ieskanas neapmierinātība ar zemnieku stāvokļa uzlabošanas lēno gaitu un ar cenzūru, kas neļauj neko kritisku publicēt (sal. Garlieb Merkel. “Briefe I” (2020), 458., 460.lpp.). Bet atgriezīsimies pie Līventāla.

Saskarsme ar cenzūru un izskaņa.
Anša Līventāla dzejolis “Uz Gutenberga piemiņu, kas 1440tā gadā izdomājis grāmatu driķēšanu” tiek publicēts vēlreiz “Vidzemes kalendārī uz 1841mu gadu” un šoreiz jau bez sociāli kritiskā, Merķeli slavinošā panta. Drīz pēc tam uz vairākiem gadiem Līventāla dzejnieka vārds no latviešu preses slejām pazūd. Visus savus labākos dzejoļus viņš jau ir uzrakstījis. Pēc garāka pārtraukuma viņš atgriežas daiļliteratūrā ar humoristiskiem, kristīgi didaktiskiem sentimentāliem prozas darbiem, galvenokārt tulkojumiem no t.s. vācu tautas grāmatām, un vēstures apcerējumiem. Tomēr Gūtenbergam veltītais dzejolis mūsu kultūras vēsturē uznirst vēlreiz – 1863. gadā to netieši citē Ernests Dinsbergs savā sacerējumā – vēsturiskā atskatā uz latviešu kalendārniecības simtgadi - un arī nonāk cenzūras uzmanības lokā. Valodnieks un bibliogrāfs Alvils Augstkalns domā, ka arī dzejolis ir bijis viens no iemesliem viņa atstādināšanai no sirdij tuvā skolotāja darba un izsūtīšanai trimdā ( “Latvijas Vēstures institūta žurnāls” nr.3 (1938)).
Latviešu sabiedrībā ik pa brīdim uzvirmo jautājums par veclatviešiem un jaunlatviešiem, tik atšķirīgiem izglītības līmeņa ziņā un uzskatos. Un veclatviešu vārds visbiežāk tiek attiecināts uz šiem trim – Ansi Līventālu, Ernestu Dinsberģi un Ansi Leitānu. Kā izrādās – viņi visi trīs savos jaunības gados bijuši ne mazāk cēlu ideju nesēji kā vēlāk Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un citi. Viņus visus trīs kādā brīdī dzīve, precīzāk - Baltijas koloniālā situācija ir pārmācījusi. Līventāls pārtrauca dzejot, Dinsberģis tika atstādināts no skolotāja darba. Ko izjuta Ansis Leitāns, kad viņam nācās stāties Baltijas mācītāju priekšā Latviešu Literārās (Draugu) biedrības sēdē un skaidroties, kāpēc viņš 1861. gadā bija parakstījis pašu latviešu izlolotās “Latviešu Valodas un literatūras biedrības” statūtus – biedrības, kura apvienotu latviešu vīrus, kas paši veidotu savu literatūru, koptu savu valodu un izdotu savas avīzes, varam tikai minēt.