Brīvībene

Publicitātes informācija

"Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies. Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā.

Grāmatas autors Svens Kuzmins par jauniznākušo darbu saka: "Tas ir stāsts par dzimtas spožumu un postu, par ticību mākslai un par vēstures slāņiem, kurus glabā ne tikai šī, bet arī daudzu citu vecās Eiropas namu sienas."

Izdevuma redaktore Gundega Blumberga teic: "Brīvībene ir ļoti smeldzīgs darbs. Jauniņais Kuzmins, kam numerologa un diagnostiķa Ļohas vērtējumā koeficients (lai ko tas arī nozīmētu) ir krietni augstāks nekā caurmēra indivīdiem, spriež, ka varbūt kādu dienu lietus pārstās dramatizēt un ienesīs dzīvē arī ko labu, bet vienreiz tas brīdis attālinās par soli, otrreiz jau par diviem un drīz ir tik bezgalīgi tālu. Kā jūra. Un tad tu attopies, ka tas milzu pienākuma vilnis gāžas tieši virsū, kā skaidro draugs Egregors ar balto jūrnieka maisu plecos. Un tu nedrīksti pretoties. Viss, kas atliek, ir kārpīties tai kuģī iekšā, lai neaizrītos ar sālsūdeni. Tāda īsumā ir šī grāmata."