Ardievu, Atlantīda!

Publicitātes informācijaMana individuālā atmiņu stāsta īpatnība ir tā, ka tas aptver nepierastu dažādību sociālā, nacionālā, ģeogrāfiskā un kultūras jomā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz pat 1945.gadam — kara beigām un padomju diktāta ilgtermiņa nostiprināšanās sākumam. Mana iecere bija personisko bērnības un jaunības atmiņu robežās raksturot šīs dažādās vides, kurās es augu: Parīzes un Berlīnes finanšu buržuāziju un mākslinieku bohēmu, īpaši filmu pasauli ar kinovēsturē zināmām personībām, arī Rīgas ebreju, vācbaltiešu, krievu baltās emigrācijas aprindas, to dzīves veidu, skolas Berlīnē un Rīgā. Un tad visas šīs Eiropas daļas sagruvumu, sapostīšanu un pazušanu nebūtībā 1940.—1945.gados — kopā ar visu to īpato kultūru, kas impregnēja cilvēkus mūsu platuma grādos. Cenšos atdzīvināt savu toreizējo bērna un pusaudzes pasaules redzējumu, bez vēlāko gadu analītisko vēsturisko atziņu ieprojicēšanas. Cik nu tas ir iespējams. Cenšos arī rakstu rindās iemūžināt to cilvēku tēlus, kuri, briesmas un nāves draudus nicinot, mani glāba un slēpa ebreju masu slepkavību laikā vācu okupētajā Latvijā.
Ceru, ka mana atmiņu grāmata varētu izraisīt lasītājos ne vien interesi par kādu atsevišķu likteni, bet arī pārdomas par vēsturisko norišu atspulgu mūsu katra dzīvē. (Valentīna Freimane)

Dziļi personiskais un vēsturiski nozīmīgais Valentīnas Freimanes darbs “Ardievu, Atlantīda!” (sarakstīts kopā ar Guntu Strautmani) latviešu valodā pirmo reizi tika publicēts 2010. gadā un ir piedzīvojis vairākus atkārtotus laidienus. Grāmata tulkota vācu, lietuviešu un krievu valodā. 2014. gadā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā pasaules pirmizrādi piedzīvoja komponista Artura Maskata opera "Valentīna" ar soprānu Ingu Kalnu titullomā. Grāmatas pirmizdevums latviski 2010. gadā un tulkojums krievu valodā 2012. gadā pirmoreiz nāca klajā apgādā “Atēna”. “Ardievu, Atlantīda!” krievu valodā tulkojusi Valentīnas Freimanes meita Eva Gurviča.

Leģendārā Latvijas kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane dzimusi 1922.gada 18. februārī Rīgā jurista Leopolda Lēvenšteina ģimenē. Bērnībā dzīvoja Rīgā, Parīzē un Berlīnē, kur viņas tēvs strādāja vācu kinokompānijā UFA, pēc Hitlera nākšanas pie varas viņas ģimene 1935. gadā atgriezās Rīgā. 1941. gada jūnijā Freimane apprecējās ar medicīnas studentu Dītrihu Feinmani. Vācu okupācijas laikā slēpās pie vīra, bet pēc viņa apcietināšanas vairākos citos Rīgas dzīvokļos, arī pie vācbaltiešu žurnālista Paula Šīmaņa.

Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā Valentīna Freimane absolvēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultāti. 1962.—1965. gadā studēja neklātienes aspirantūrā Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā. Strādāja izglītības iestādēs Liepājā un Liepājas laikraksta "Komunists" redakcijā (1950—1963), vēlāk Radio un televīzijas komitejas Drama­tisko radio raidījumu redakcijā Rīgā (1963—1968).

No 1968. gada līdz 1980. gadam strādāja par Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. Līdz 1989. gadam viņa bija teātra vēstures pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Nodibināja un vadīja Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju. Piedalījās kinoforuma "Arsenāls" dibināšanā un darbībā.

Valentīna Freimane mūžībā devās 2018. gada 16. februārī Berlīnē.

Grāmatas ievadā Valentīna Freimane rakstīja: “Manas paaudzes cilvēki var atskatīties uz gadiem, kuros netrūkst vēsturisku kataklizmu. Bijuši kari, politisku režīmu maiņas, deportācijas un holokausts, un, protams, to atbalsis un sekas personiskajos likteņos. Mana individuālā atmiņu stāsta īpatnība ir tā, ka tas aptver nepierastu dažādību sociālā, nacionālā, ģeogrāfiskā un kultūras jomā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz pat 1945. gadam — kara beigām un padomju diktāta ilgtermiņa nostiprināšanās sākumam.

Mana iecere bija personisko bērnības un jaunības atmiņu robežās raksturot šīs dažādās vides, kurās es augu: Parīzes un Berlīnes finanšu buržuāziju un mākslinieku bohēmu, īpaši filmu pasauli ar kinovēsturē zināmām per­sonībām, arī Rīgas ebreju, vācbaltiešu, krievu baltās emig­rā­cijas aprindas, to dzīves veidu, skolas Berlīnē un Rīgā. Un tad visas šīs Eiropas daļas sagruvumu, sapostīšanu un pa­zušanu nebūtībā 1940.—1945. gados — kopā ar visu to īpato kultūru, kas impregnēja cilvēkus mūsu platuma grādos.”