Šampinjonu derība

Darba sacerēšanas laiks un ierosme

Romāns "Šampinjonu derība" iznācis 2002. gadā apgādā "Daugava" un ir rakstnieces Laimas Muktupāvelas, kas šobrīd pazīstama kā Laima Kota, debijas romāns. Tas vēsta par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Īrijā.

Viesstrādnieku tēma tolaik ir īpaši aktuāla, jo, kā raksta Biruta Sūrmane, latviešu darbaspēks ir visur: "No Latvijas uz ASV un Kanādu brauc piepelnīties auklītes, mājkalpotājas, vecļaužu kopējas, būvdarbu un citu ražotņu strādnieki. Uz Spāniju dodas palīgi olīvu ražas novākšanā, Īrijā puiši labi nopelna lopkautuvēs, ja dienā pārgriež rīkles pustūkstotim aitu. Kā sievietes, tā vīrieši cauru gadu strādā sēņu audzētavās, kādas īru uzņēmēji iekārtojuši ar Eiropas Savienības piešķirtiem aizdevumiem, tajās izmantojot lētu darbaspēku no Latvijas, Lietuvas, Rumānijas, Baltkrievijas. Šie strādnieki parasti angļu valodu neprot, par savām tiesībām neko nezin un ir jo viegli šmaucami, jo nezinātu jau arī, kur un kam sūdzēties. Latviešu viesstrādnieki darbos uz ārzemēm dodas, lai sagādātu kaut cik labāku materiālo bāzi savai dzīvošanai, jo daudziem Latvijā tas nav iespējams. Viņu vidū tikai retais ir īsts dēkainis un piedzīvojumu meklētājs." (Laiks, Nr. 43, 02.11.2002.)

Arī grāmatas autorei aprakstītais nav nekas svešs, jo ierosmi romānam Laima Muktupāvela guvusi, dzīvojot un strādājot Īrijā. Par piedzīvoto tur rakstniece stāsta: "Iesākums nebija viegls. Ne velti "Šampinjonu Derības" apakšvirsraksts ir – "Melnie balti ķeltos". Jā, mēs, latvieši un citi baltieši tur bijām melnstrādnieki. Ja man tagad taptu šāda grāmata, tā droši vien būtu daudz savādāka. Ne velti daži Īrijas latvieši uzskatīja, ka esmu daudz ko tēlojusi pārāk drūmās krāsās. Taču toreiz mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā. Tagad Latvijas vārds pasaulē nav gluži svešs. Uz mums vairs neskatās kā uz kaut kādiem melnajiem, kā tas bija 2000. gadā, kad es Īrijā ierados peļņā. Mans saimnieks par Latviju neko nezināja, viņš domāja, ka mēs dzīvojam teltīs un pārtiekam no humānās palīdzības." (Laiks, Nr. 25, 20.06.2009.)

Sižets, kompozīcija, saturiskās īpatnības

Sižeta pamatu veido stāstījums par latvieti Īvu Baranovsku, kura dodas uz Īriju pelnīt naudu, lasot sēnes, lai varētu nomaksāt parādus un nopirkt dzīvokli. Viņas stāsts ietverts četrdesmit nodaļās, un katras nodaļas beigās rodama kāda sēņu ēdiena recepte, sākot ar šampinjonu sautējumu līdz pat šampinjonu fondī un šampinjonu tortei.

Vēstījumam ir gredzena kompozīcija, ko Biruta Sūrmane laikrakstā "Laiks" apraksta šādi: "Pirmajā nodaļā Īva jau gaida lidojumu mājupceļam uz Rīgu. Nopelnītā nauda satīta cieša vīstoklī un piestiprināta starp ciskām, jo ir labi zināms, ka blēži un zagļi jeb tā sauktie "atsūcēji" šādus ārzemju pelnītājus prot nadzīgi apstrādāt. Ceļotājas tērps, stāja un pašapziņa ir krasā kontrastā ar biklās, nobijušās sievietes tēlu, Rīgu atstājot un Īrijā ierodoties. Lidojumā uz Rīgu lidmašīna iekrīt gaisa bedrē un kādu brīdi kabīnē valda panika. Dzīvības briesmu brīžos cilvēka apziņā noplaiksnoties visa iepriekšējā dzīve. Kaut kas līdzīgs notiek ar Īvu, kura šai izbīļa brīdī atceras savas gaitas Īrijas sēņu saimniecībās un pastāsta lasītājam par tām. Pēc brīža pilots atgūst kontroli un Īva laimīgi atgriežas Rīgā, kur draudzene viņu tūliņ no lidlauka aizved uz dzejnieka Aivara Neibarta (Ņurbuļa) bērēm. Sapelnītās naudas vīstokli Īva atdod bēru izdevumiem un Neibarta atraitnes atbalstam, jo dzejnieka kollēgas un draugi gan runā skaistus atvadu vārdus, bet praktiskās vajadzības ignorē." (Laiks, Nr. 43, 02.11.2002.)

Sievietes atmiņas par gaitām Īrijā vēstītas hronoloģiski, taču stāstījumā rodami arī atmiņu uzplaiksnījumi no dzīves pirms došanās prom, kas iezīmē bezdarba situāciju Latvijā. To akcentē arī Astra Roze žurnālā "Jaunā Gaita", minot, ka līdztekus beztiesisko melnstrādnieku tēmai "atainots rūgtums par tagadējās brīvās Latvijas bezdarbnieku stāvokli, viņu vēlēšanos strādāt jebkādā darbā, bet, neatrodot kaut cik pieņemami atalgotu darbu, jādodas uz ārzemēm, lai nopelnītu labākai dzīvei Latvijā:...dzīvoklīša iegādītei, parādiņu samaksiņai, mēbelīšu sapirkšanai. Šim drūmajam aspektam Muktupāvela pieskaras ar humoru un maigu satīru, bet var just arī sāpi: Mēs esam baltu zemei nevajadzīgie melnie." (Jaunā Gaita, Nr. 231, 12.2002.)

Vērtējums kritikā un sabiedrībā

"Šampinjonu derība" kā sabiedrībā, tā kritikā uzņemta visnotaļ atzinīgi. Par to liecina ne vien tas, ka 2002. gadā romāns bieži ticis izpirkts, bet arī tas, ka pēcāk, proti, 2009. gadā, grāmata piedzīvo atkārtotu izdevumu. Tāpat jāatzīmē, ka grāmata tulkota lietuviešu, krievu, vācu un zviedru valodā un saņēmusi kā Latvijas Literatūras gada balvu, tā Autortiesību bezgalības balvu par romāna plašu izmantojumu un jaunu interpretāciju, to dramatizējot un iestudējot Latvijas Nacionālajā teātrī.

Domājams, plašā "Šampinjonu derības" popularitāte saistāma ar to, ka grāmatā nesamākslotā veidā atainota dzīves realitāte, akcentējot gadsimtu mijā aktuālās problēmas kā Latvijā, tā citās Austrumeiropas valstīs. Šo ideju apstiprina arī literatūrkritiķis Guntis Berelis, kurš laikrakstā "Diena" pauž, ka viņu "jau nez cik gadus mulsina tas, ka realitāte verd un mutuļo, dzīvi sižeti stāv vai uz katra ielas stūra un lūr no avīžrakstiem, bet romānisti to visu stūrgalvīgi cenšas nemanīt. Bet, ja arī mana, tad pieslāna tekstus pilnus ar vaimanām par grūto dzīvi, triviālu spriedelēšanu, banalitāšu putām. [..] Turpretī Šampinjonu derība patlaban ir bezmaz vienīgais romāns, kas šajā pieticīgajā ainavā tiecas veidot reljefu. Īstenībā lietas būtība ir pavisam vienkārša. Šampinjonu derība ir talantīgi un dzīvi uzrakstīts lasāmgabals bez jebkādām pretenzijām uz augstajiem plauktiem, uz nopietnām analītiskām būšanām vai ko tamlīdzīgu. Bet – dīvainā kārtā – tieši šo pretenziju trūkuma dēļ tas droši liekams tajos pašos augstajos plauktos." (Diena, Nr. 110, 14.05.2002.)

Darba popularitātes sakarā uzsakāma ir arī autores valoda, par ko Biruta Sūrmane laikrakstā "Laiks" raksta šādi: "Autore visai izveicīgi rīkojas ar dažādiem latviešu valodas slāņiem, dainu un dzejas citātiem, žargonvārdiem un daudziem iespraudumiem citās valodās (kaut arī angļu valodā tie ir kļūdaini). Kā jau dzimusi rēzekniete, viņa devīgi bārsta arī sakāmvārdus un izteicienus latgaļu mēlē. Jābrīdina jūtīgāks lasītājs, ka rakstniece nebūt nekautrējas saukt tiešos vārdos dažādas viena vai vairāku ķermeņu funkcijas, pašas intīmākās ieskaitot. Taču kopiespaids nav piedauzīgs, bet gan vitāls, sparīgs un interesants." (Laiks, Nr. 43, 02.11.2002.)

Teksta fragments

"Ir gandrīz vai seši no rīta. Līdz saulei vēl ilgi, tās vēl nav, bet lietus gan līst nepārtraukti.
Mēs ejam uz angāru, kā paskaidro Sofija (Lorēna).
Angāri ir pieci. Kā lieli ar necaurspīdīgu plēvi pārvilkti puscepelīni pirmskara Rīgā. Sofija (Lorēna) atver durvis, ieslēdz gaismu, un man balts nogriežas gar acīm. Sēnes ir baltas kā podziņas un siltajā trūdā izskatās ļoti omulīgi.
Pirms tam biju domājusi, kā nez tie šampinjoni aug, kā nez sēnes lasa Īrijā? Vai tās būs jālasa pa mežu grozos tāpat kā pie mums, Latvijā, kur aug gailenes un bērzlapes? Ja šampinjoniem aristokrātisko bālumu dod tumsa un siltums, tad vai mums, sēņu lasītājiem, sēnes būtu jālasa pa tumsu, lietojot rokās turamos kabatas lukturīšus vai tādus, kas piestiprināti pie īpaša veida galvassegām kā ogļračiem vai otolaringologiem (ausu & kakla & deguna ārstiem)? Tās aug maisos kā austersēnes vai Ķīnas ķeizarcienīgi kā šitake sēnes – uz celmiem? Kā sēnes nonāk jaukās sortimenta kastītēs, cik daudz tās drīkst ēst un kāpēc tās tomēr neēd krišnaīti?
Viss notiek pārlieku vienkārši.
Galvenais – jāiestāsta darbaļaudīm, ka sēnes ēst ir veselīgi un cik minerālvielu, miecvielu, taram-taram vēl nez kādu labumu ir sēnēs, bet pārējo Kennets dara tā.
Maisus ar šampinjonu micēliju saliek citu pie cita plēvju siltumnīcās, salaiž iekša lētu darbaspēku, un lai tie lasa nost."

(Muktupāvela, Laima (2002). Šampinjonu derība. Rīga: Daugava, 61. lpp.)
Informāciju 2022. gada janvārī sagatavoja Elīza Paula Graudiņa.

Grāmatas profils izstrādāts Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā "KultūrELPA" atbalstītajā projektā "Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas".