Volfgangs Dārziņš

DĀRZIŅŠ Volfgangs (*1906.25.IX Rīgā - †1962.24.VI Sietlā, ASV; 1999 pārapbed. Rīgā, Mārtiņa kapos) – komponists, pianists, mūzikas kritiķis, pedagogs. Tēvs komponists Emīls D. No 1920 māc. klaviersp. LK zemākajā kursā pie Bonifācijas Rogges, no 1924 stud, kompoz. teoriju LK Jāzepa Vītola klasē, ko abs. 1929, turpat ar laureāta diplomu 1934 beidzis Nadeždas Kārkliņas klaviersp. klasi. Bijis arī Dalkroza ritmikas kl. audzēknis Annas Ašmanes skolā. No 1928 rakstījis mūzikas, vēlāk arī baleta kritikas un apskatus laikr. Latvis, Rīts, Tēvija, žurn. Mūzikas Apskats, Burtnieks, Latvju Mēnešraksts. 30. gadu simf. darbos viņa novatorisms nav bez franču postimpresionistu un Aleksandra Skrjabina ietekmes. 8. dzsv. (1933) konkursā apbalvotas četras D. tdz. apdares koriem, sekojusi pievēršanās latv. folkloras pētījumiem, un tā iespaidā kopš 40. gadiem D. mūz. stils pamazām pārtapis, viņam apzināti tiecoties pēc latviskas savdabības. “Lai kļūtu universāls, vispirms jākļūst nacionālam, tas ir mans visdziļākais ieskats. Varbūt tāpēc man ir tādas simpātijas pret Bēlu Bartoku” (V. Dārziņš). Šo programmu D. savā klaviermūzikā īstenojis bēgļa gados Vācijā un ASV. Vācijā, dzīvodams gk. Eslingenē, viņš kā pianists piedal. koncertbraucienos pa DP nometnēm, daudz rakstījis par mūz., sportu un sadzīvi laikr. Latviešu Ziņas, Latvija, kā arī jau pabeidzis pirmās 100 tdz. balsij un klav., kas vēlāk daļēji pārstrādātas. Komponējis stila ziņā principiāli novatorisko Sonata in F  klavierēm. Kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Annu D. 1950 izceļojis uz ASV Rietumkrastu, tur Oregonas pilsētā Spokenā pasniedzis klaviersp. privāti, kā arī vietējā konservatorijā (1950-52), kur bijis arī koncertmeistars un komp. teorijas pasniedzējs. Ieguvis domubiedrus - pian. Kenetu Benšufu [Benshoof], tenoru Aldenu Andreasenu [Andreassen] u.c., kuri vēlāk bijuši D. darbu popularizētāji ASV mūz. aprindās. Sākumā D. uzņēmies arī vietējās amerikāņu baznīcas [Grace Lutheran Church] kordiriģ. un ērģeln. pienākumus, bet tos, kā arī darbu kons. atstājis 1952, kad nolēmis nodoties koncertējoša pianista aicinājumam. Vairākus gadus pilnveidojis savu meistarību un 50. gadu pirmajā pusē uzstājies ar ~100 solokoncertiem, tostarp devies vairākās turnejās gandrīz visā Z-amerikā. D. repertuārā gk. Šopēna, Šūmaņa, Debisī un paša darbi. Viņa spēle izcēlusies ar lielu garīgu spriegumu un mūz. sentimentālās puses pieklusinājumu par labu loģiski konstruktīvai izteiksmībai un skaidrībai. “Viņš, kāpdams uz mūža augstākā sliekšņa, ir kļuvis par klases pianistu bez ierunām, ne vairs palicis pie pieticīgā komponista-pianista vārda” (Jēkabs Poruks). D. konc. piesaistījuši arī amerikāņu publiku, tos reklamējuši un recenzējuši amerikāņu laikraksti. Viņš un Anna D. orientējušies gk. uz ASV mākslas tirgu un bijusi vienīgā turienes latv. ģimene, kas jau no paša sākuma nodrošinājusi iztiku tikai ar māksliniecisku darbību. Vienlaikus D. turpinājis darbu ar latv. folkloru. Viņa materiāls bijis ~500 no latv. folkloras krātuves līdzņemtie melodiju noraksti, kā arī pēckara Rīgā izdotās Emiļa Melngaiļa krājuma publikācijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, aranžējumi balsij un klav., savpatns mūz. stils. Tomēr oriģināldarbos klavierēm D. nekad necitē tautas melodijas. “Šī viela ir jāpazīst, tad jāaizmirst, bet jāpatur tās gars” (V.Dārziņš). Viņa mērķis ir folkloras skaņkārtisko, bet sevišķi metroritmisko un konstruktīvo elementu pārtvere un parradīšana, kā arī arhaiskās tautas mūz. estētikas rekonstrukcija. Savu klavierdarbu Suite in A viņš dēvējis par pilnīgi pagānisku. Šai sakarā D. klavierkomp. pamatā parasti ir lakonisks dažu skaņu motīvs, kura konsekventā variatīvā attīstība nevis pielāgojas kādam emocionālam stāstam, bet nododas šī motīva specifiski muzikālo un konstruktīvo īpašību atjautīgai apspēlei un izvērsumam. Līdz ar to D. sonātes un svītas ir tālas romantiskajai klaviermūziai, bet sasaucas zināmā mērā ar Domeniko Skarlati pirmsklasicisma sonātēm vai neoklasicisma vaibstiem Morisa Ravēla, pa daļai Sergeja Prokofjeva mūzikā. “Kas Dārziņā nevar nevaldzināt, ir lielā, nebaidīsimies pat teikt, suverēnā mērķtiecība visu detaļu izkārtojumā, gudrība, stingrība, kam svešs nejaušības vārds. Atsevišķu elementu sakari dažreiz ir pavisam tāli, viņš neoperē ar bērnu patiesībām, tak nekas nepaliek karājamies gaisā” (Jēkabs Poruks). Sava stila un estētikas briedumu D. sasniedzis dzīves pēdējā posmā, kad no 1955 dzīvojis ASV Rietumkrasta lielpilsētā Sietlā. Te viņš neiesaistījās regulārā maize darbā, bija paturējis tikai prāvo klaviersp. studiju, koncertējis vienīgi pēc īpaša uzaicinājuma, gk. šaurākā lietpratēju lokā, tostarp prestižajā ASV Rietumkrasta Mūz. festivālā, vai piedalījies mūz. žūrijās, sadarbojies ar Vašingtonas U Mūz. skolu [The University of Washingtom Shool of Music] un tās mācībspēkiem, iesaistījies ASV Rietumkrasta 1. Latv. dz. sv. (1962) rīkošanā, kā arī savu darbu popularizēšanā. 1956 minētā Mūz. skola D. 2. klaviersonāti uz vairākiem gadiem uzņēmusi par mācību darbu modernās mūz. analīzes kursā. D. darbus visvairāk publicējis latv. izdevējs Alfrēds Kalnājs, jaunizdevumi recenzēti lielajos ASV mūz žurn. Musical Courier, Musical Leader. ASV jaunās mūz. apgāds DOW [Dow Publishers, Inc.]  Ņujorkā 1960 pārņēmis no A.Kalnāja sešu D. kompozīciju izplatīšanas tiesības un reklamējis tos savā katalogā. D. aizgājis no dzīves ASV Rietumkrasta 1. Latv. dz. sv. laikā, kuru organizēšanā pats piedalījies. Ar minētās U atbalstu dibināts D. piemiņas fonds, notikuši daudzi viņa atceres koncerti. ASV pian. K. Benšufs sniedzis D. darbu programmas arī Stokholmā (1964 ), Londonā, Minsterē un Oldenburgā (1966), viņš uzskatījis D. mūziku par “vērtīgu ieguvumu Amerikas kultūrai”. Tālivaldis Ķeniņš D. nosaucis par “savas paaudzes oriģinālāko skaņradi”. 1953 un 1962 D. saņēmis PBLA KF balvu. 20. un 21. gs. Ljā D. pienesums latv. mūzikā vēl nav pienācīgi novērtēts.

SKAŅDARBI. Simf. orķ.: Spāņu deju svīta (1931); Latvju deju svīta (1932); Deviņas latv. tdz. simf. orķ. ( Deivida Lamba orķestrācija, 1962). Stīgu orķ.: Fūga stīgu orķ. Soloinstr. un orķestrim. Koncerti: 1. koncerts klav. un orķ. (1934); 2. konc. klav. un orķ. (1938). Korim ar pavad.:Daugavas viļņi, poēma (kantāte) jk., tenoram un SO (K.Skalbe, 1933). Soloinstrumentam. Klavierēm: Sentimentāla prelūdija (pirms 1940); Variācijas par oriģināltēmu (1941/1942); Divas prelūdes: sol. min., Sol maž. (1944); Sonata in F (1947/48); [12] Latviešu tautas dziesmas klavieru spēles iesācējiem (1951); Spēlējiet, pirkstiņi: tdz. mazajiem pianistiem, 1. daļa, 1-13 (1953), 2. daļa , 14-20 (~ 1956); 2. sonāte (1955); Suite in A (1955), Sonatina in G (1956); Triade de préludes (1957); Trittico Barbaro (1958); Mazas svītas, 1-6 (1960); Treludes (svīta nr. 8, 1960); Suite breve (Svīta nr. 7, 1961). Balsij ar pavad.: tdz. apdares: 13 latv. tdz. balsij un klav. (1946); Latv. tdz. balsij un klav.: 1. burtn., 1-20 (~1948), 2. burtn., 21-40 (~1952); [200] Latviešu tdz. solo balsij un klav. (4 sējumos, 1948-60); oriģināldarbi: dažas solodz. ar Aleksandra Čaka, Kārļa Skalbes u.c. vārdiem (~ 1930). Koriem a cappela: 2 oriģināldz., 21 latv. tdz. apdare.

DARBI. Raksti: Mūsu balets // Mūz. Apskats, 1935, 12, 297. lpp.; [kritikas un apskati] // Raksti un Māksla, 1940, I-6; Jāņu dziesmu melodijas // Lju Mēnešraksts, 1944, 5, 391. lpp., 6, 369. lpp.; Pie mirušā karaļa gultas [par ASV mūz.] // Latvija, 1948. 14. X; Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības // Latviešu tautas dziesmas. Chansons populaires lettonnes, 11. sēj., Kopenhāgenā 1956, 577. lpp.; ~ 1000 kritiku  u.c. avīžrakstu.

DISKOGR.: LP, Volfgangs Dārziņš, piano [Sonata in F, atsk. autors], F80H-6812, 13,  ALA KF sērija Latvian Music, 1955 ASV; LP, Volfgangs Darzins Piano Works [Tritico barbaro; Suite in A; Treludes; Petite suite N 6; Sonata N 2, atsk. K. Benšufs], izd. V. Dārziņa Piemiņas fonds ASV, 1963; LP, Latvian Folk Songs arr. By Volfgangs Dārziņš, vol I [A.Andreasens - balss, M.Estelle – klav.], DP-101,CF1314, Daina-Life Records, 1964 Birlingame, U.S.A.; LP [tas pats], vol II, DP-102, CF 1386, Daina-Life Records, 1965 Burlingame, CA, U.S.A.; LP, 10 Latvian Folk Songs [V. Dārziņa apd., K. Bidiņa mecosopr., Dž. Lī –klav.], 12, 007499, Latvian Music, 1964 Zviedrijā; LP, Komponista Volfganga Dārziņa [18] tautas dziesmas [E. Saulīte-Reinvalde – sopr., Z. Ore – klav.], AMS-75826-01AB, Audio Mixers Recording Company, 1976 Čikāgā, ASV; LP, Kamerkoris AVE SOL, [10 Latviešu tdz. V. Dārziņa apdarē korim], C10 29955 008,  Melodija, 1990, Rīgā; CD, Latviešu kordziesmas antoloģija-VII, Dziedot dzimu [tdz. apd.: Švāģera meitiņa; Rotaļa. Kamerk. Ave Sol, I. Kokara vad.], LR-9902, 1999 Rīgā; CD, Latviešu kordziesmas antoloģija-VIII, Ai, manā zemītē [tdz. apd.: Myus cīma meitiņa; Bāleliņa līgaviņa; Noriet saule vakarā. Kamerk. Ave Sol, I. Kokara vad.], LR-0003, 2000 Rīgā; CD, Dāvana: Volfgangs Dārziņš spēlē latvju tautasdziesmas [55 tdz. klavierēm D. apdarē, I. Lūša magnetofona ieskaņojums 1956], Antava, Ult&R, interns izd,, ASV, 2007.

LIT.: Lesiņš K., Volfgangs Dārziņš 40-gadnieks // Latvju Domas, 1946. 21. IX; Poruks J., Komponists ar jūsmotāja sirdi un konstruktora galvu // Latvija, 1948, 45; Derums M., Bravo, vecīt! // Laiks,1953, 35; Poruks J., Nomazgājusies  sonāta // Laiks, 1954, 46; J. V.,  Komponists V. Dārziņš  stāsta par tautas dziesmām // Lja Am, 1956, 28; Kārkliņš V., Daba un viņas vecāki //Laika Mēnešraksts, 1957, 10, 313. lpp.; Ķeniņš T., Volfgangu Dārziņu pieminot //Lja Am, 1962, 53;  Poruks J., Ciemošanās, Upsalā, 1963, 184. lpp.; Šturms A., Viena no nedaudzām // Laiks, 1964, 14; Lesiņš K., Volfganga Dārziņa skanīgais mantojums // LjuM, 6, 1973, 523. lpp.; LjuE, I ; Zariņš M., V. Dārziņu atceroties // LunM, 1986. 12. IX; Zemzaris I., Dziesmām rotāts Gaiziņš // LunM, 1993. 12. XI;  R. P., Darzins, Pianist, Heard // New York Times, 1955. 28. II; Volfgangam Dārziņam -100 [ žurn.Mūzikas Saule pielikums -  burtnīca 1], R. 2006, u. d. c.

A. Klotiņš

Konkordija "Valdemārija"
Rīga
Goda filistrs.