Voldemārs Melnis

Dzimis Liepājā. Tēvs Pirmajā pasaules karā pazuda vēsts, un ģimene pārcēlās uz dzīvi Piltenes pagastā, kur Voldemārs Melnis beidza pamatskolu. Pēc tam mācības turpināja Ventspils ģimnāzijā.
1927: iesaistījās pagrīdes komjaunatnes organizācijā un darbojās legālās kreisās arodniecības jaunatnes sekcijā.
1928–1932: par nelegālu politisku darbību arestēts un notiesāts uz četriem gadiem.
1932: pēc atbrīvošanas turpināja revolucionāro
darbību – bija komjaunatnes Ventspils un Talsu apgabala komitejas sekretārs
(1932–1933), tika uzņemts Komunistiskajā partijā (1932), piedalījās nelegālā
izdevuma "Ventspils Komunists" veidošanā.
1933–1938: arestēts, bet viņam izdevās izbēgt no politiskās pārvaldes telpām. Pēc vairāku mēnešu slapstīšanās mēģināja pāriet uz PSRS, uz robežas viņu apcietināja, un kara tiesa piesprieda astoņus gadus spaidu darbos. Sakarā ar amnestiju 1938. gadā atbrīvots.
1938–1940: strādāja gadījuma darbus Rīgā, mācījās
Tautas universitātē un turpināja darboties pagrīdē par Latvijas komjaunatnes CK
propagandistu un žurnālistu. 1940. gada aprīlī viņu vēlreiz apcietina, bet pēc Latvijas
okupācijas 17. jūnijā – kopā ar citiem politieslodzītajiem atbrīvots.
1941–1945: Otrā pasaules kara laikā uz
Krieviju un dienēja Sarkanajā armijā. No 1941. līdz 1944. gadam viņš strādāja
laikraksta "Par Padomju Latviju", pēc tam Latvijas PSR Ārlietu ministrijā.
Komandēts uz Zviedriju sakarā ar Latvijas pilsoņu repatriēšanu, bet pēc dažiem
mēnešiem atsaukts uz Maskavu, kur apvainots buržuāziskajā nacionālismā, kā rezultātā
Voldemārs Melnis tika atlaists no darba un izslēgts no Komunistiskās partijas.
1945–1950: pēc atlaišanas Voldemārs Melnis tika pieņemts darbā laikrakstā
"Cīņa".
1950–1956: strādāja žurnālā "Zvaigzne"
(1950–1952) un "Karogs" (1952–1956).
1956–1960: kādu laiku bija Latvijas Valsts
izdevniecības Daiļliteratūras redakcijas vadītājs (1956–1958), Latvijas Padomju
rakstnieku savienības prozas konsultants (1958–1960).
1967–1968: laikraksta "Literatūra
un Māksla" kritikas nodaļas vadītājs.

1949, 16. febr.: pirmā publikācija par literatūru – "Kā nedrīkst pārstrādāt "veco" rakstnieku darbus" laikrakstā "Cīņa".Literatūrkritiskie darbi1960: "Rakstnieki un grāmatas".
1969: "Literatūra un dzīves izpēte".

Sastādītājs1955: Andrejs Upīts "Литературно-критические статьи".
1957: "Meistarības problēmas latviešu padomju literatūrā".
1962–1965: Anna Sakse "Kopoti raksti" (1–6; ievietots arī plašs Voldemāra Meļņa monogrāfisks apcerējums par rakstnieci).
Ārzemju autoru darbu tulkojumiNo angļu valodas
1961: Viljams Villiss "Ar plostu pāri okeānam".

No franču valodas
1953: Andrē Stils "Pirmais trieciens" (tulkojis romāna pirmo grāmatu "Pie ūdenstorņa", otro grāmatu "Tā nogrima lielgabals" tulkojusi Elija Kliene).
1973: Robērs Merls "Cilvēcīgais dzīvnieks" (arī pēcvārda autors).
1976: Anrī Lots "Tasili fresku meklējumos".

No krievu valodas
1948: Georgijs Skrebickis "Saudzējamo putnu salās".
1949: Boriss Gorbatovs "Mana paaudze".
1951: Anatolijs Ribakovs "Šoferi".
1961: Mihails Šolohovs "Plēsums".
1963: Jurijs Dombrovskis "Pērtiķis ierodas pēc sava galvaskausa".

No poļu valodas
1955: Vanda Vasiļevska "Dziesma pār ūdeņiem".
1959: Stefans Žeromskis "Bez pajumtes".
1966: Marcjana Fornaļska "Mātes atmiņas".
1969: Janušs Korčaks "Karalis Matiušs Pirmais".
1972: Edmunds Ņizjurskis "Līdzeklis pret Alkibiadu".
1972: Vilhelms Mahs "Agnesīte – Kolumba meita".
1975: Staņislavs Lems "Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi; Balss no debesīm".
1978: Zenons Kosidovskis "Bībeles stāsti".
1982: Zenons Kosidovskis "Evaņģēlistu stāsti".

No spāņu valodas
1967: Ana Marija Matute "Mirušie dēli".
1969: Huans Goitisolo "Sēras paradīzē; Sala".
1971: Migels Anhels Asturiass "Senjors prezidents".
1978: Karlo Fuentess "Artēmio Krusa nāve".
1978: Augusto Sespedess "Sātana metāls".
1980: Mario Vargass Ljosa "Zaļā māja".
1981: Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu".
1983: Rikardo Gviraldess "Dons Segundo Sombra" (arī pēcvārda autors).
1986: Gabriels Garsija Markess "Nestundā" (īsromānu un stāstu krājums; arī sastādītājs un pēcvārda autors).
1987: Mario Vargass Ljosa "Kapteinis Pantaleons un Sieviešu labo pakalpojumu rota".
1991: Aleho Karpentjers "Šīszemes valstība; Apgaismības gadsimts".
1992: Gabriels Garsija Markess "Patriarha rudens".

Tulkojumi izdoti ar Voldemāra Meļinovska vārdu.

"Viņš izcēlās ar plašām, vispusīgām zināšanām, ar asu, principiālu nostāju daiļdarbu un literatūras procesa vērtējumos, necieta liekulību, izlikšanos, melus, allaž teica patiesību un prasīja to arī no citiem. [..]
[..] dažs labs viņu arī šodien vēl uzskata par “kristālskaidro komunistu”... Jā, komunists viņš ir bijis, varbūt pat “kristālskaidrs”, šinī partijā iestājies 22–23 gadu vecumā. Taču “kristālskaidrais” ideāls šā cilvēka dvēselē saplaisā, sāk irt un noārdīties ne vēlāk kā Baigā gada iesākumā, strādājot par Ventspils pilsētas vecāko. Pēc trīs četriem mēnešiem jaunais pilsētas galva jau ir nonācis asā konfliktā ar komunistisko kārtību, viņš iebilst – darbos! – pret to un tiek atlaists no amata. “Karš mani paglāba,” V. Melnis kādā sarunā teica, “tas, ka tik drīz sākās karš. Nepaguva izrēķināties...” Kopš 1940. gada rudens V. Melnis vairs nav “kristālskaidrais komunists”. Un kopš kara beigām, kad viņu pēc dažus mēnešus ilgas (gluži kā Ventspilī) diplomātiskas misijas Zviedrijā atsauca uz Maskavu, kur piesēja “buržuāzisko nacionālismu” (nevis “kristālskaidro komunismu”!) – paiet vēl kāds gads, kura laikā būtu bijis jālabojas, grēkāzis nelabojas, un tad viņam jāatvadās no PSKP. Jādomā gan, ne jau bez paša klusas piekrišanas. Ko nu par “kristālskaidrību” – no četrdesmito gadu beigām V. Melnis vairs vispār nav komunists. Tas ir elementārs fakts. Un tikai pēc tam viņš pievēršas literatūrai. Tas atkal ir apzināts un rūpīgi izsvērts solis, jo tiem, kurus toreiz izslēdz no komunistiskās partijas, bija grūti palikt dzīviem. V. Melnis jau tad zināja vairākas svešvalodas, vismaz vācu, poļu, krievu, zviedru un spāņu valodu. Drīz apguva vēl angļu, franču, čehu un itāļu valodu. Viņš strādājis periodisko izdevumu un grāmatu izdevniecības redakcijās, palīdzējis daudziem tolaiku jaunajiem talantiem, bijis tiem, kā dažs labs mēdz sacīt, Melnais balzams, kas velk un dziedē, attīra komunistisko spaidu sagandēto dvēseli.”

Poišs, Mārtiņš. Voldemārs Melnis. Diena, 1997, 21. janv. 9.lpp.
"Meļņa literatūrkritiskajai darbībai raksturīgs plaši aptverošs un dziļš rakstniecības procesa skatījums, izvirzot prasības pēc patiesas un augsti mākslinieciskas dzīves izpētes. Viņa raksti un piedalīšanās daudzās savam laikam principiāli nozīmīgās polemikās (par V. Lāma, Z. Skujiņa, Ē. Vilka u. c. rakstnieku darbiem) lielā mērā veidoja tālaika literāro un sabiedrisko domu, daļa no rakstiem sakopoti grāmatā "Rakstnieki un grāmatas" (1960), "Literatūra un dzīves izpēte" (1969)."

Hiršs, Harijs. Voldemārs Melnis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Melnis dzīvo līdzi visai jaunākajai latviešu literatūrai, pārredzot it īpaši epiku. Pāris reižu viņš sniedzis prozas gada pārskatus. Literatūrkritiskajā analīzē Melnis sver tēlu rīcības motivāciju un šo rīcību salīdzina ar dzīvi, ar tās sociālajām un psiholoģiskajām parādībām. Reizē ar to viņš runā par rakstnieku meistarību šā vārda visplašākajā nozīmē.
Melnim ir polemizētāja raksturs, bieži viņš stājas sarežģītajā kritikas kritiķa lomā, kategoriski iebilzdams pret citu izteikumiem vai precizēdams tos. Meļņa prasības ir augstas, viņa formulējumi asi, akcentējuma dēļ dažkārt ironizējoši, kritiķa stilā apvienojas slēdzienu spriegums un valodas tēlainība."

Bērsons, Ilgonis. Voldemārs Melnis. Padomju Latvijas rakstnieki. Rīga: Liesma, 1976, 326. lpp.

literary critic
translator

Voldemārs Meļinovskis

Voldemārs Melnis, J. Kalns, V. Ūdris

1921–1926
Piltenes pamatskola
Lielā iela 13, Piltene

1927–1928
Ventspils 1. ģimnāzija
Kuldīgas iela 1, Ventspils

1938–1940
Latvijas Tautas universitāte
Rīga

1928–1932
Iesaistījās pagrīdes komjaunatnes organizācijā un darbojās legālās kreisās arodniecības jaunatnes sekcijā. Par nelegālu politisku darbību arestēts un notiesāts uz četriem gadiem.

1933–1938
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
1933. gadā arestēts, bet viņam izdevās izbēgt no politiskās pārvaldes telpām. Pēc vairāku mēnešu slapstīšanās mēģināja pāriet uz PSRS, uz robežas viņu apcietināja, un kara tiesa piesprieda astoņus gadus spaidu darbos. Sakarā ar amnestiju 1938. gadā atbrīvots.

04.1940–06.1940
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Apcietināts par nelegālu politisko darbību.

1932–1933
Komjaunatnes Ventspils un Talsu apgabala komitejas sekretārs.

1938–1940
Rīga
Strādāja gadījuma darbus.

06.1940
Ventspils
Ventspils pilsētas vecākais.

12.1940
Latvijas Telegrāfa aģentūra LETA
Rīga
Latvijas Telegrāfa aģentūras vietējo ziņu redakcijas vadītājs.

1941–1944
Laikraksts "Par Padomju Latviju"
Krievija
Redakcijas līdzstrādnieks

1945
Latvijas PSR Ārlietu ministrija
Rīga
Komandēts uz Zviedriju sakarā ar Latvijas pilsoņu
repatriēšanu, bet pēc dažiem mēnešiem atsaukts uz Maskavu, kur apvainots buržuāziskajā
nacionālismā, kā rezultātā Voldemārs Melnis tika atlaists no darba un izslēgts
no Komunistiskās partijas.

1945–1950
Laikraksts "Cīņa"
Blaumaņa iela 38/40, Rīga
Korespondents

1950–1952
Žurnāls "Zvaigzne" (1950–1994)
Rīga
Literārais sekretārs

1952–1956
Žurnāls "Karogs"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Kritikas daļas vadītājs

1956–1958
Latvijas Valsts izdevniecība
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Daiļliteratūras redakcijas vadītājs

1958–1960
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Prozas konsultants

1967–1968
Literature and Art
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Kritikas nodaļas vadītājs

1932–1945
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)
Biedrs.1945. gadā apvainots buržuāziskajā nacionālismā un izslēgts no Komunistiskās partijas.

1952–1990
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1990–1997
Latvian Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1941–1944
Krievija

1941–1944
Sarkanā armija

18.01.1997
Jaunciema kapi

Sarkanās Zvaigznes ordenis
0

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1970

Andreja Upīša prēmija (Skrīveri)
Prēmija piešķirta par tulkojumiem latviešu valodā.
1987