"Viņš izcēlās ar plašām, vispusīgām zināšanām, ar asu, principiālu nostāju daiļdarbu un literatūras procesa vērtējumos, necieta liekulību, izlikšanos, melus, allaž teica patiesību un prasīja to arī no citiem. [..]
[..] dažs labs viņu arī šodien vēl uzskata par “kristālskaidro komunistu”... Jā, komunists viņš ir bijis, varbūt pat “kristālskaidrs”, šinī partijā iestājies 22–23 gadu vecumā. Taču “kristālskaidrais” ideāls šā cilvēka dvēselē saplaisā, sāk irt un noārdīties ne vēlāk kā Baigā gada iesākumā, strādājot par Ventspils pilsētas vecāko. Pēc trīs četriem mēnešiem jaunais pilsētas galva jau ir nonācis asā konfliktā ar komunistisko kārtību, viņš iebilst – darbos! – pret to un tiek atlaists no amata. “Karš mani paglāba,” V. Melnis kādā sarunā teica, “tas, ka tik drīz sākās karš. Nepaguva izrēķināties...” Kopš 1940. gada rudens V. Melnis vairs nav “kristālskaidrais komunists”. Un kopš kara beigām, kad viņu pēc dažus mēnešus ilgas (gluži kā Ventspilī) diplomātiskas misijas Zviedrijā atsauca uz Maskavu, kur piesēja “buržuāzisko nacionālismu” (nevis “kristālskaidro komunismu”!) – paiet vēl kāds gads, kura laikā būtu bijis jālabojas, grēkāzis nelabojas, un tad viņam jāatvadās no PSKP. Jādomā gan, ne jau bez paša klusas piekrišanas. Ko nu par “kristālskaidrību” – no četrdesmito gadu beigām V. Melnis vairs vispār nav komunists. Tas ir elementārs fakts. Un tikai pēc tam viņš pievēršas literatūrai. Tas atkal ir apzināts un rūpīgi izsvērts solis, jo tiem, kurus toreiz izslēdz no komunistiskās partijas, bija grūti palikt dzīviem. V. Melnis jau tad zināja vairākas svešvalodas, vismaz vācu, poļu, krievu, zviedru un spāņu valodu. Drīz apguva vēl angļu, franču, čehu un itāļu valodu. Viņš strādājis periodisko izdevumu un grāmatu izdevniecības redakcijās, palīdzējis daudziem tolaiku jaunajiem talantiem, bijis tiem, kā dažs labs mēdz sacīt, Melnais balzams, kas velk un dziedē, attīra komunistisko spaidu sagandēto dvēseli.”
Poišs, Mārtiņš. Voldemārs Melnis. Diena, 1997, 21. janv. 9.lpp.
"Meļņa literatūrkritiskajai darbībai raksturīgs plaši aptverošs un dziļš rakstniecības procesa skatījums, izvirzot prasības pēc patiesas un augsti mākslinieciskas dzīves izpētes. Viņa raksti un piedalīšanās daudzās savam laikam principiāli nozīmīgās polemikās (par V. Lāma, Z. Skujiņa, Ē. Vilka u. c. rakstnieku darbiem) lielā mērā veidoja tālaika literāro un sabiedrisko domu, daļa no rakstiem sakopoti grāmatā "Rakstnieki un grāmatas" (1960), "Literatūra un dzīves izpēte" (1969)."
Hiršs, Harijs. Voldemārs Melnis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Melnis dzīvo līdzi visai jaunākajai latviešu literatūrai, pārredzot it īpaši epiku. Pāris reižu viņš sniedzis prozas gada pārskatus. Literatūrkritiskajā analīzē Melnis sver tēlu rīcības motivāciju un šo rīcību salīdzina ar dzīvi, ar tās sociālajām un psiholoģiskajām parādībām. Reizē ar to viņš runā par rakstnieku meistarību šā vārda visplašākajā nozīmē.
Melnim ir polemizētāja raksturs, bieži viņš stājas sarežģītajā kritikas kritiķa lomā, kategoriski iebilzdams pret citu izteikumiem vai precizēdams tos. Meļņa prasības ir augstas, viņa formulējumi asi, akcentējuma dēļ dažkārt ironizējoši, kritiķa stilā apvienojas slēdzienu spriegums un valodas tēlainība."
Bērsons, Ilgonis. Voldemārs Melnis. Padomju Latvijas rakstnieki. Rīga: Liesma, 1976, 326. lpp.