Voldemārs Laursons

1911: mācījies glezniecību gleznotajā pedagoga M. darbnīcā.
1913: mācījies A. Petrovska teātra skolā Pēterburgā. 
1918–1919: dziedājis (bass) Rīgas Vācu operā. 
1923: Berlīnē beidzis E. Reihera dramaturģijas augstskolas režijas klasi. Darbojies latviešu strēlnieku ansambļos un dažādās trupās Rīgā un provincē. 

LITERĀRĀ DARBĪBA

Etnogrāfiskie uzvedumi
"Sērstības"
"Senlatviešu kāzas"
"Senā Nīca"

Dramaturģija
1926: "Četri mīlētāji"

CITI IZDEVUMI

1930: "Mūsdienu sapņu un likteņu grāmata"
1933–1934: žurnāls "Bohēma"

PAR VOLDEMĀRU LAURSONU

"Kā visi mākslinieki, arī viņš ir cietis trūkumu, tomēr nesalaužams ideālisms un ticība jaunai mākslai nav laupījuši viņam dzīves prieku. Apmeklējot viņa ateljē, Laursons man rāda dažādas skices jauniem apgaismojumiem un dekorācijām baletam. Starp tiem daži zīmējumi pārsteidz ar savu ekspresīvo izteiksmi, sulīgo toni un izdomas spēku. Tos Laursons cer realizēt ārzemēs. Viņa ateljē ir īsta maketu izstāde. Atrisinot sarežģītos skatuves problemus viņš vienmēr cenšas raksturīgo ietvert nedaudz līnijās, apburot skatītāju ar slavējamu vienkāršību. Tas ir lielas garīgas disciplīnas rezultāts, kas spoguļojas viņa darbos. Būtu vairāk kā vēlams redzēt viņa ideju realizāciju plašākā mērogā."

Gulbis, F. Kā gatavo teātra dekoratīvo ietērpu. Jaunā Nedēļa, nr. 41, 1927.

"Laursons ar lielu aizrautību nodevās modernu skatuves problēmu risināšanai liela stila inscenējumos un te viņam labi talkā nāca viņa gleznotāja spējas un visas mākslas aptverošais, sintētiskais skats. Liela stila inscenējuma problēmas risināt Laursonam vislabākā izdevība radās pēdējos gados, kad viņš iestudēja un vadīja lielos etnogrāfiskos uzvedumus "Senlatviešu kāzas", "Senā Nīca", "Sērstības" un veselu rindu radiofona uzvedumu. Te viņš bija reizē autors un režisors-inscēnetājs. Ar šiem uzvedumiem viņa vārds latviešu mākslā dzīvos. Laursons bijis arī viens no pirmajiem pionieriem latviešu filmas režijā. Laursons dzīvi piedalījies latviešu sabiedriskā dzīvē, organizēdams sarīkojumus ar romantisku vai etnogrāfisku nokrāsu. Vecromantika bija viņa sirdslieta, tāpat kā kādu laiku viņu stipri interesēja gaišredzība, par kuru viņš publicēja arī sēriju rakstu presē. Arī kā sirsnīgs un laipns cilvēks viņš ilgi dzīvos savu draugu un paziņu atmiņā."

R. R. Liktenīgais oktobris latvju mākslai. Kurzemes Vārds, nr. 244, 21.10.1942.

director
journalist
literary critic
theater critic
theatre scientist
writer

Mariuss Fio

1913
Sanktpēterburga
Mācījies A. Petrovska teātra skolā Pēterburgā.

1921–1923
Berlīne
Beidzis E. Reihera dramatiskās augstskolas režijas klasi Berlīnē.

1918–1919
Rīga
Dziedājis (bass) Rīgas Vācu operā.

1920–1930
Rīga
Inscenējis etnogrāfiskus uzvedumus "Sērstības", "Senlatviešu kāzas", "Senā Nīca" u.c. Sacerējis un iestudējis radiolugas, public. teātra recenzijas, rakstus par delartisko mākslu, etnogrāfiju un folkloru.

1923
Rīga
Darbojies latviešu strēlnieku ansambļos un dažādās trupās Rīgā un provincē. 

1933–1934
Žurnāls "Bohēma"
Rīga
Izdevis un vadījis žurnālu "Bohēma".

1942
Matīsa kapi