PAR TRIOLETU KRĀJUMU "DZINTARA GREDZENS" (1925)
"Vitolds Žībelis izlaidis piecas loksnes trioletu "Dzintara gredzens". Jau agrāk kādā recenzijā aizrādīju, ka vajag vai nu sevišķas ģenialitātes, vai lielas drosmes, lai pēc tam, kad Kārlis Krūza trioletas formu izsmēlis, vēl kāds varētu nākt klajā ar jaunām trioletām. Ģenialitātes Žībelim nekādas nav. Bet viņam ir drosme. Drosme un optimisms, jo vairums trioletu noskaņotas dzīves priecīgi un gaiši. Tomēr sevišķu, interesantu, sološu īpatnību jaunais dzejnieks neuzrāda, vismaz šais trioletās ne. Neizbēgami te jūtams ari Krūzas iespaids ("Vālodze", "Sila novakare", "Klusās skumjās" u. c.) Atgadās šur tur pa oriģināli uztvertai gleznai, pat pa veselai oriģinelai trioletai ("Vecais zvirbulis", "lemīlējies dzērājs"). Bet vienmuļība un apnicība tomēr mūs apņem, šo grāmatu šķirstot un lasot. Formā Žībelis ļoti veikls, veiklāks varbūt nekā Kairēns bet te šās trioletas lasot, mēs īpaši varam nākt pie atziņas, ka ne forma rada dzejnieku, bet dziļš gars un par visām lietām spēcīga īpatnība, īpatnība, īpatnība."
Ērmanis, Pēteris. Jaunie dzejnieki. Latvju Grāmata, Nr. 4, 01.07.1926.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "TVĪKSME" (1928)
“Viņš [Vitolds Žībelis] vēl stipri tiešu iestrāvu varā, kaut gan, cik jūtams, ir spējīgs no tām atraisīties. Daža dzeja atgādina Sudrabkalnu (piemēram, “Sapņotāju kuģa brauciens”, 17. lpp.), citā – Raiņa ieskaņas (“Saules riets”, 24. lpp.), citur Virza (64. lpp.), bet visbiežāk Rozīša iestrāvas (“Kaukāzieša mīla”, 62. lpp., “Mīlas vakara romance”, 75. lpp., “Bulvāra kafejnīcā”, 80. lpp.). No Rozīša Žībelis pat pārņēmis grammatiski aplamo formu “kai” un lieto to arī citos locījumos: “kās”, “kais” utt., novezdams tā šo vienā gadījumā varbūt pielaižamo formu līdz absurdam. Žībeļa dzejai piemīt diezgan daudz pozitīvu īpašību. Sevišķi nodaļa “Ar bērzsulu krūzi” ir loti svaigi, tīkami dabas tēlojumi, vispār optimistiska noskaņa, gaišs prieks; ne bez vērtības arī nodaļa “Narciss un mīļā”, kur izteicas jaunā dzejnieka mīlas priekšstati. Nav Žībelis gluži bez madonniskās pielūgsmes un cildināšanas, bet viņš ir konkrētāks par [Kārli] Eliasu, ārpasaules lietas tver tiešāk un vienreizējāk, tvīksmaināk, toties nav tam Eliasa gaismotās apgarotības. Dažu tīri labu pantu maitā vel frāze, nodeldēti vārdi.”
Veselis, Jānis. Jaunas dzeju grāmatas. Daugava, 1929, Nr. 1, 86. lpp.
PAR ROMĀNU "LIELĀS ILGAS" (1931)
"Ka lirika ir jaunajam autoram stiprākā puse kā epika, to redzam arī šajā romānā. Formāli tas patiesībā nav nemaz romāns, jo grāmatā neatrodam tādus elementus, no kuriem autori parasti romānus konstruē. Vitolda Žībeļa romāns drīzāk apzīmējams par Kellermaņa garā uzrakstītu lirisku dienasgrāmatu. Tās darbība aptver neilgu laika sprīdi un galvenā varoņa "es personā" nedaudzus piedzīvojumus un izjūtas. Grāmatu tomēr var izlasīt ar interesi, jo viņa uzrakstīta dzīvi, veiklā dzejiskā tēlojumā. Valoda plūst viegli. Sevišķi autoram pa dodas dabas izjūtu tēlojumi, piem., jūra, vakari, naktis u. t. t. Pārmest Žībelim var gan to, ka viņš ir ļoti subjektīvs un dzīvē novērotās personas aprakstījis pārāk reāli. Katrs, kas pazīst Jelgavas dzīvi, romānu lasot, pazīs arī tās personas, kas tur tēlotas. Mākslinieciskā radīšanā autori vielu var gan smelt no reālās dzīves, bet viņiem tā sevī jāpārkausē un jāpārrada jaunos tēlos. Reālās dzīves patiesībai un mākslas patiesībai nav viens un tas pats ceļš."
Unāms, Žanis. Vitolds Žībelis – Lielās ilgas. Burtnieks, Nr. 8, 01.08.1931.