Vitāls Oga

04.01.1929 – 11.02.1984

Dzejnieks un tulkotājs Vitāls Oga (1929–1984) strādājis par ārstu, īpaši izceļams laiks galvenā ārsta amatā Literatūras fonda Latvijas republikas nodaļas poliklīnikā (1961-84). Pirmās dzejoļu publikācijas "Jauno autoru almanahā" (1952). Publicēts dzejoļu krājums "Dūmu grīstis vakara vējā" (1973). Oga tulkojis no krievu un angļu valodas, ka arī rakstījis apceres par ievērojamiem mediķiem.

Author (8)

Person of reception (3)

Birth time/place

04.01.1929
Rīga

Place/time of death

11.02.1984
Rīga

Personal information

Dzimis jūrnieka un mūzikas skolotājas ģimenē.

Quotes

"Apcerošā dažādo dzīves no rišu aprakstīšana V. Ogas dzejā nekļūst vienmuļa vairāku iemeslu pēc. Galvenais laikam ir tas, ka katram dzejolim pret tanī iezīmēto mikro pasauli (kas dažviet gan ir tik gudra, ka kļūst jau pārgudra vai pat naiva, piem., dzejolī "Milzis") katrreiz ir sava, savādāka emocionālā attieksme. Pat rezignētās skumjas, kas valda daudzos dzejoļos, katrreiz Ir savādāk iekrāsotas — tikko jaušami skumīgas, sērīgas drūmas vai pat tik bezcerīgi traģiskas, ka pāriet jau savā pretpolā un spēj radīt gandrīz vai homēriskus smieklus kā tas ir dzejolī "Nezinātniskas atziņas dietoloģijā". Tāda savdabīga pieeja materiālam, kā ari tā tvirtais izstrādājums ir visai daudzsološs. Šķiet, ka tieši šinī un ari citos dzejoļos, kas sākas ar "Ne" ("Nenopietnas četrrindas", "Nepedagoģiska poēma"), Vitāla Ogas dzejnieka personība parāda sevi visspilgtāk. Otrās zāles pret vienveidības kalti šajā grāmatiņā ir tās daudzveidība ārējā formā. V.Oga vienlīdz labi pārvalda gan tādas tvirtās formas kā trioleta, saīsinātais sonets, grodās četrrindes, sešrindes, gan arī brīvo un daļēji atskaņoto dzeju."
R. Remess. Vēl viens pieteikums. Padomju Jaunatne, Nr.218 (04.11.1973)

"Nebijuši daži pavāji dzejoļi krājuma sākumā, varētu teikt, ka tas sakārtots veiksmīgi, jo daudzi dzejoļi, paši par sevi būdami padrūmi, kontekstā ar saulaina prieka pilniem pantiem iegūst plašāku jūtu diapazonu. Mazliet traucē tas, ka atribūtika atkārtojas (bēres, kaps), tomēr virsroku gūst jauneklīgs drastiskums. Vitāla Ogas grāmatas liriskais koptēls dzīvo dabas un mīlestības noreibumā — ar kameņu rūgto medu uz lūpām. Visur viņš redz dialektiku, meklē skaidrību, īstumu, vienkāršību, dažkārt arī filozofisku jēgu. Reizēm ļaujas paradoksiem, un tad rodas zīmīgi atradumi — "Variācija un fūga par Imanta Ziedoņa tēmu", "Suņa sirds". Vēl ir daļa tādu dzejoļu, kurus varētu dēvēt par miniatūrgleznām. Ir krāsaini triepieni, tikai varētu vēlēties, lai dažkārt tieksme pēc lakonisma nepārvēršas tendencē fiksēt noskaņu, bez jebkāda virsuzdevuma ("Vakars ...", "Elēģija"). Nebūdams daudzrakstītājs, Vitāls Oga iet uz nopietnu un jautru dziļumu, nevis uz seklu plašumu.
I. Bērsons. Rūgtenais medus. Karogs, Nr.12 (01.12.1973)