Viola

Dzimusi saimnieku ģimenē Taurupes pagasta "Purgaiļos".
Baigajā gadā 3 Violas brāļi – visi virsnieki un Lāčplēša kara ordeņa saņēmēji – izsūtīti uz Sibīriju.
Dzīvi beigusi pašnāvībā.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1897: pirmā publikācija – dzejolis "Kad bērns vēl biju – reiz naktī" laikraksta "Mājas Viesis" literārajā pielikumā (6. augustā).

DZEJA

1934: "Sāpju varā" (Autorizdevums)

Viena no pirmajām latviešu aktrisēm, kas darbojusies Vācijā, uz Berlīnes un Hamburgas skatuvēm.

Skumji romantiskās ilgas, kuru simbols kļuva baltās puķes, pretī Aspazijas sarkanajām puķēm ("Sarkanās puķes" – Aspazijas pirmais dzejoļu kopojums) – bija tomēr apsveicama parādība. 

Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr. 9, 01.08.1925.

Dzejnieci dievi veltījuši ar to bagātāko balvu, ko sievietei var dot – mīlestībā pārplūstošo sirdi. Un šī mīlestības sajūta, apvaldīta un karsta, ir tā, kas virmo caur Violas dzejas vienkāršām rindām, saista tās lasītāju, un izlasījušam liek atzīties – tā ir dzeja! Tiesa, Violas dzejoļos ir kas no vecmodīgās romantikas, bet tomēr vēl kaut kas, kas viņas rindas dara dzīvas arī tagadnes lasītājam. Dzejniece rakstījusi tikai to, ko viņa jutusi, tas ir viņas attaisnojums, nemeklēdama un negudrodama par formu, apzinādamās, ka lirika ir – jūtu dzeja.

Līgotņu Jēkabs. Jaunas dzejas. Burtnieks, Nr. 3, 01.03.1934.

Violas dzejoļi nav nevienā žurnālā, bet Zvārguļu Edvarda antoloģijā "Dzejas Pūrs", "Jaunās Ražas" 111 un IV sējumā un Zvārguļu almanachā "Burtnieks". Dzejniece sākusi dzejot diezgan agri. Paegļu Mārtiņš savā Treumaņa-Zvārguļa biogrāfijā stāsta, ka Tr. kādai redakcijai (varbūt "Balt. Vēstn."?) iesūtītos dzejoļus caurskatīdams, atdūries uz dažiem, Violas vārdu parakstītiem. Bijuši gan ilgi gulējuši redakcijas plauktā, pat sadzeltējuši. Treumanis un īpaši Paegļu Mārtiņš sajūsminās par jauno dzejnieci un abi aizraksta viņai. Tad nu pirmie viņas iespiestie dzejoļi nāk tūliņ antoloģijā – "Dzejas Pūrā" (1897.). 18 –19 gadu vecās jaunavas dzejoļi pārsteidz ar to, ka tur jau tik daudz sāpju un traģisma. Turklāt šis traģisms īsts, izjusts. Vēl spilgtāk viņš parādās mazliet vēlāk "Jaunās Ražas" (111 un IV) dzejoļos. Dzejniece lūdz, lai mirušā māsa viņai ļauj brīdi atpūsties pie sava kapa; dzejniece nogurusi; dzīve gan var sniegt dažādas zāles sāpju satriektām sirdīm, bet tikai vēsās, valganās smiltis spēs uz mūžu apslāpēt visdziļākās, kaislākās sāpes. [..] Almanachā "Burtnieks" tikai viens dzejolis "Baltās puķes", varbūt, Violas labākais, izjustākais. "Ai, manas baltās vientuļās puķes – Jūs vientuļās dvēseles ilgu trīsas, Pasaulei slēdzaties cieti!" Dzejniece uzsauc un tā arī notiek. Cik noprotams, viņa almanachā redaktoram un savam pirmajam pabalstītājam Treumanim ziņojusi, ka vairs nedzejos. [..] Dzejniece tomēr klusēja līdz 1907. g. Tad viņa atkal kļuva redzama. Šai gadā (un 1909.) viņa parādījās kā aktrise. Mākslinieces karjeru nodibinājusi uz kādas skatuves ārzemēs, viņa viesojās Rīgas Latv. teātrī (vēlāk Interimteātrī), uzstādamās Aspazijas Mirdzas, Šillera Luīzes Millers u. c. lomās. Šai laikā vēl parādījās pāris Violas dzejoļu ("M. V." lit. pielik. 1907. un "Saimnieču un Zelteņu kalendārā" 1908. g.). Bet tad nebija vairs nekas dzirdams ne par dzejnieci Violu, ne aktrisi Leontīni Blau'u. Tagad viņa dzīvo lauku mājās (Taurupes pag., Purgaiļos) un vada saimniecību. Kas zina, kādas mīklas glabā sevī šis mūžs visos savos uz dažādām pusēm staigātos ceļos? Vieglas, gaišas pēdas latviešu dzejā šī balto sāpju puķu dziesminiece tomēr atstājusi.

Pēteris Ērmanis. Tie, kam nav grāmatu. Burtnieks, Nr. 12, 1933.

actress
poet
teacher

Minna Leontīne Blaua