"Dzejoļu krājumā "Gadsimtu mode" (1972) pārdomas par laika ritumu, cilvēku savstarpējo attiecību gaišumu un garīgo vērtību nozīmi pelēkajā ikdienā. Dzejā ieskanas Bertolda Brehta lugas "Trīsgrašu opera" motīvi."
I. Rubule. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Vilmas Daunes dzejoju caurviju tēma: ilgas pēc skaistuma un jūtu patiesuma, asa nostāja pret ikdienību, pret pelēko "parastības kodi", vēl asāka pret viltību un glaimīgu piemērošanos apstākļiem. Daudz skaistuma viņa atrod dabā, daudz siltuma strāvo atmiņās par bērnības pusi, par sirdij tuviem cilvēkiem. (..) Vilma Daune vēlas izteikties strauji un lakoniski. Dzejoļu frāzes daudzreiz aprautas, daļa domas pateikta tekstā, daļa slēpjas zemtekstā. (..) Pagaidām lakonisms lielākoties veidots formāli, un nereti iznācis gluži pretējais daudzvārdība, pat liekvārdība. Tiek izlaists kāds būtiski svarīgs vārds, kļūsi neskaidra doma, bet turpat tālāk atskaņu vai ritma inerces dēļ rindā salikti sīki, satura atklāsmei nevajadzīgi vārdiņi. (..) Rodas iespaids, ka daudzos dzejoļos tieši atskaņojumi un cenšanās stingri izturēt pasākto ritmu traucē domas plūdumu un skaidru izteiksmi, autores cerētā lakonisma vietā ienāk saraustītas rindas un nereti arī atkārtošanās. To, ko autore nav pateikusi tekstā, viņa aizpilda ar daudzpunktēm, domuzīmēm, joti bieži domas papildinājums vai pretstatījums dots iekavās."
Skaidrīte Sirsone. Pirmais pieteikums. Literatūra un Māksla, Nr. 43, 28.10.1972.
"Daunes dzejā nejūt kustības, viss ir sastindzis, nekonkrēts un vēss. Tāds iespaids, ka autore tikai garāmejot atrauj no kādas problēmas pa skabargai (ne pacelt, ne iekustināt viņa šo problēmu nespēj) un tad ilgi par to sūkstās, nogrimst pesimistiskās jūtoņās. Dzīves gaišums palicis kaut kur pagātnē, bērnībā, tāpēc jo bieži viņa turp atgriežas."
Reinis Ādmīdiņš. Pa savrupu teku atvests vezums. Karogs, Nr. 7, 01.07.1973.