Viktors Lorencs

Dzimis LSDSP vadoša darbinieka, Saeimas deputāta Klāva Lorenca (1885–1975) ģimenē. 1944. gada augustā mobilizēts Latvijas leģionā, pēc Vācijas kapitulācijas ieslodzīts filtrācijas (gūstekņu) nometnē Komsomoļskā pie Amūras, 1946. atbrīvots, atgriežas Latvijā.

Scenāriji

1960: "Mana Rīga".
1961: "Modes mainās".
1962: "Purvi atkāpjas".
1963: "Vilkači".
1965: "Spriedums".
1966: "Tronheima - Gēteborga".
1966: "Akmens un šķembas" ("Es visu atceros, Ričard!").
1969: "Esiet sveicināti Latvijā!".
1970: "Zemes saimnieki".
1971: "Egle rudzu laukā".
1972: "Ceplis".
1974: "Dziesma".
1975: "Četri pavasari".
1976: "Nāve zem buras".
1980: "Saruna ar karalieni".
1983: "Šāviens mežā".
1987: "Ja mēs visu to pārcietīsim".
1989: "Zītaru dzimta" ("Vecā jūrnieku ligzda").

Par scenāriju filmai "Akmens un šķembas" (1966)

"Viktors Lorencs sākotnēji uzrakstīja scenāriju Dzimtene, piedod! – patiesībā par savas paaudzes un nedaudz vecākiem jauniešiem, kuru ieiešana dzīvē sakrita ar Otrā pasaules kara gadiem, ar to laiku, kad Latvijas vēsturē iezīmējās traģiski, zaudējumu un rūgtuma pilni notikumi. Scenārija nosaukumā viņš izmantoja rindiņu no Vizmas Belševicas dzejoļa. Dzimtenes vārdā "ciests un melots daudz" –tā dzejolī, scenārijā Viktors Lorencs raksta par to, kas izciests un kas cietis – katrs jaunais cilvēks, kura cerīgi sākto dzīvi sakropļo pasaules dalīšanas traģiskās peripetijas. Scenārija ceļš līdz filmai bija pietiekami sarežģīts. Kad beidzot Viktora Lorenča paaudzes biogrāfija iznāca uz ekrāna, tajā bija mainījies ne tikai nosaukums (Es visu atceros, Ričard!), bija mainītas un nogludinātas arī situācijas, likteņi un – laikam vairāk ciešanu vietā tika likts nosodījums. Varētu teikt arī – ciešanu vietā akcentēti tika meli – tie meli, kas Viktora Lorenča scenārijā palika zemtekstā kā noklusēšanas nosodījums, un pašā pēdējā filmas variantā meli tā arī ienāca kā deformēts priekšstats par Latvijas vēstures pavērsieniem un par kara skartās paaudzes likteņiem. Tikai astoņdesmito gadu beigās bija iespējams atjaunot filmu tādā variantā, kādā to veidoja Rolands Kalniņš kopā ar Viktoru Lorencu un operatoru Miku Zvirbuli – atjaunojot nosaukumu Akmens un šķembas un atjaunojot ari epizodes, kas no Ričarda varianta bija izņemtas."

Akmens un šķembas. Neatkarīgā Rīta Avīze, 26.01.1996.

Par scenāriju filmai "Egle rudzu laukā" (1971)

"Mūsu apdāvinātākais scenārists Viktors Lorencs, šķiet, apzināti atteicies no enerģiska fabulas risinājuma, vēstījumam izmanto klasiskā daudzplānu romāna strukturālo principu — kaleidoskopiski mijas cita no citas neizrietošas epizodes, kurās darbojas dažādi personāži. Cik varēju nojaust, lielu daļu epizožu autors centies noslēgt ar zīmīgākām replikām. Ja prozas uztverē šāds paņēmiens ir psiholoģiski pamatots, tad filmā ar teksta zemtekstu minēšanu nav iespējams nodarboties — uzmanību pārtver nākamās epizodes norise. Vai scenārista izvēlētais princips ekrāna mākslai pretlikumīgs? Protams, nē. Te jāņem vērā, ka čehoviskā tradīcija, pārdzīvojusi kinematogrāfā gan slavinājumu, gan paļāšanas pavadītus dedramatizācijas modes gadus, visdažādākajās formās turpinās pastāvēt. Tikai ekrāna tēlu aizvadīšanā līdz skatītājiem bija, ir un būs attēla primāts. Un, jo brīvākas, slēptākas ir fabulārās saites, jo lielāka slodze sižeta attīstībā jāuzņemas filmas plastiskajam risinājumam."

Savisko, Mihails. Dienu ritumā. Māksla, 01.07.1972.

Par scenāriju filmai "Ceplis" (1972)

"Tā un līdzīgi var traktēt ari jauno Rīgas kinostudijas mākslas filmu "Ceplis". Var, bet diez vai vajag. Jo scenārists Viktors Lorencs un režisors Rolands Kalniņš kopā ar pārējiem uzņemšanas grupas dalībniekiem, nosodīdami pagātni, necenšas nomētāt akmeņiem vēstures bezdibeni — viņi vēršas pret pagātni tagadnē.
Jo kinematogrāfisti, ņemdami rakstnieka materiālu, necenšas tam sekot vai to sagrozīt — viņi to papildina ar jauna laikmeta sniegtām zināšanām par sabiedrības attīstību.
Jo filmas autoriem, stāstot par savām iecerēm, nav jācenšas skaidrot romāna kinematogrāfisko interpretāciju — viņi to ir iemiesojuši spilgtā, mūsdienīgā mākslas darbā, kas nu jau uzsācis no autoru gribas neatkarīgu dzīvi. Un tie esam mēs paši — skatītāji un kritiķi, kam tagad ar filmas palīdzību jāturpina autoru centieni īstenības mākslinieciskajā atšifrēšanā. Lai to veiktu, ir jāuztver filmas galvenais nervs, kinodarba idejiski mākslinieciskās ievirzes pamatatspere. Un tā meklējama nevis ekranizācijas atbilstībā pirmavotam, bet gan atšķirībā no pirmavota. Pie tam — nevis tēloto notikumu detaļās, bet gan dzīves materiāla primārā un sekundārā — literārā un kinematogrāfiskā — estētiskā atspoguļojuma raksturā."

Savisko, Mihails. Ēna uz pagātni. Māksla, 01.01.1973.

Par scenāriju filmai "Šāviens mežā" (1983)

"Viktors Lorencs izvēlējies tās Alberta Bela romāna šķautnes, kas viņam tuvas, un risina tās kinodramaturga valodā. Jo visu romānu pusotras stundas garā filmā aptvert nav iespējams. Un nostāda dramaturģijas centrā Liepsargu — interesantu un dzīvu, mērķtiecīgu un darbīgu, ar pozitīvu dzīves programmu apveltītu Pozitīvo varoni. [..] Runājot par Viktoru Lorencu, es viņa personā aizstāvu kinodramaturga profesiju un pašu kinodramaturģiju kā patstāvīgu literatūras žanru, kura dzīvotspēja jau sen vairs neprasa pierādījumus. Un nebūt neapgalvoju, ka ar filmas "Šāviens mežā" dramaturģiju viss ir spīdoši. Tāpat kā ar Liepsarga tēlu šis dramaturģijas centrā. Ar pozitīvo tēlu. Bet tas pelna nopietnu analīzi. Ko īsti Lorencs paņēmis no Bela? Vai tas ir labi vai neveiksmīgi darīts? Un ko, savukārt, no Lorenča veiktā filmā saglabājis vai pārveidojis Piks? Ar kādiem izteiksmes līdzekļiem tas darīts? Neizlasot scenāriju, šāda nopietna analīze nav iespējama."

Dunkers, Oļģerts. Par tevi, par pozitīvo! Karogs, 01.12.1984.

LPSR Tautas skatuves mākslinieks
1987