PAR VIKTORU DAUGMALI
"Tu man tēlojies kā unikāls atmodas aktīvists, kas, gan varbūt nekad galvenais varas mitriķis, tomēr ar zīmuli rokā vienmēr biji pietiekoši tuvu visiem atmodas notikumiem, lai zinātu "visu"."
Ezergailis, Andrievs. Intervija ar Viktoru Daugmali. Jaunā Gaita, nr. 207, 1996.
VIKTORS DAUGMALIS PAR DARBU LAIKRAKSTĀ "DIENA"
"Tie bija paši grūtākie un paši laimīgākie gadi manā mūžā. Es jutos darām kaut ko patiešām nozīmīgu, turklāt – ar piecreiz nedēļā redzamu rezultātu. No šīs sajūtas es vairs negribu šķirties."
Repše, Gundega. Vai saruna? Gundega Repše – Viktoram Daugulim. Literatūra un Māksla, nr. 48, 11.12.1992.
AMANDA AIZPURIETE PAR GUNDEGAS REPŠES SARUNU AR VIKTORU DAUGMALI
""Vai saruna?". Tā nosaukta Viktora Daugmaļa un Gundegas Repšes tikšanās lasītāja acu (vai ausu – jo uz papīra lieliski saglabājies viņu runas veids) priekšā (L. M., 11. dec.). Gundega paskaidro, kāpēc viņai interesanta šī tikšanās, Viktors Daugmalis viņas priekšstatos ir "netipisks laikmeta tipāžs, jo vienmēr piederējis nelielajam darošo cilvēku lokam, cerības nezaudējušo cilvēku lokam". Sen nav manīti Viktora vienmēr kritizējošie, konstruktīvie raksti, bet nav zudusi viņa pārliecība par to, ka inteliģences galvenais uzdevums – nežēlīga sociālā kritika, tas, ko savulaik veikuši Svifts, Servantess un citi viņiem līdzīgie dižgari. Diemžēl "latviešu inteliģence ir hibrīds, kurā konstruktīvais, apliecinošais, jābūtiskais moments dominē kopš jaunlatviešu laikiem", un tāpēc arī Viktors Daugmalis drīzāk jūtas ka Dons Kihots, nevis Servantess – jo viņam žēl cilvēku. Tagad strādādams Kultūras fondā, viņš vēlas īstenot pavisam "pieticīgu" plānu – apzināt līdz šim nepieprasītā intelekta potenciālu un "dot šim intelektam iespēju radīt Latviju no jauna". Droši vien tas ir donkihotisms; un tomēr jauki, ja tas vēl pastāv (iespējams, ka tas nepieciešamāks par dzēlīgo kritiku)."
Aizpuriete, Amanda. Decembris. Karogs, nr. 3, 01.03.1993.