Par dzejoļu krājumu "Dvēseles autobiogrāfija" (1995)"Autors pats to nosaucis par "dvēseles autobiogrāfiju". Vigo lielākoties rakstīja kvartās. Tās ir liriskas, intimas un dziļi izjustas vārsmas, kam zināma tuvība ar Jāni Ziemeļnieku un Valdi Grēviņu. Krājuma pirmajā nodaļā ir sakopoti jaunības laika dzejoļi. Tie stāsta par meklēto un dažkārt neatrasto mīlestību, par tikšanos un šķiršanos. Otrā nodaļā ievītas kara gados rakstītās vārsmas. Tajās pieminētas bijušas dienas, dzimtene un mājas. Trešā nodaļā – dzejoļi par bēgļu nometnēs nodzīvoto laiku. Bijušais gūsteknis redz jaunas sejas, var atkal mīlēt un cerēt. Dzejnieks sāk pievērsties reliģiskām un pārlaicīgām tēmām, īpaši tās dominē krājuma nodaļā "Pie dzīvības un mūžības vārtiem", kuras dzejoļi rakstīti brieduma gados. Burģis sāk arī eksperimentēt ar dažādām dzejas formām."
EVK. Dzejniekam Vīgo Burģim mūžībā aizejot. Laiks, 2003, 24. maijs.
Par Vigo Burģa teātra darbību"Eslingenas teātra izrādes bija Vigo Burģa skatuves mākslas augstskola, un iemantoto pieredzi viņš lika lietā pēc izceļošanas uz ASV, kur apmetās uz dzīvi Indianapolē un jau 1951. gadā režisora Roberta Vanaga vadībā piedalījās vietējā Latviešu dramatiskā ansambļa izrādē R. Blaumaņa lugā "Zagļi". Tāpat kā daudziem teātra entuziastiem, dienas pagāja maizes darbā – Vigo strādāja par laboratorijas techniķi kādā medikamentu firmā, bet vakari aizjoņoja Indianapoles latviešu dramatiskajā ansamblī, kur viņš iestudēja daudz izrāžu. Par veiksmīgāko režijas darbu viņš pats atzina M. Zīverta lugas "Kā zaglis naktī" iestudējumu 1980. gadā, par ko saņēma Ādolfa Alunāna balvu. Līdzās šim iestudējumam virknējās citi: "Zīverta "Kāds, kura nav", V. Celma "Vecdambju teika", A. Brigaderes "Sprīdītis", A. Eglīša "Ferdinands un Sibila", G. Alchimoviča "Viļņi" un "Maskavas olimpiāde", bet par saviem veiksmīgākajiem aktierdarbiem Vigo Burģis atzina Kurcuma lomu (Eglīša "Homo Novus" dramatizējumā) un meistaru Valdemāru (Zīverta drāmā "Tvans")."
Hausmanis, Viktors. Tā viņi aiziet.. pa skuju taku. Laiks. 2003. 19. jūl.