Vera Vāvere
Literatūrzinātniece Vera Vāvere (1929) beigusi Latvija Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļu (1953) un Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta aspirantūru (1956), aizstāvējusi disertāciju "Максим Горький и латышская литература" (Maksims Gorkijs un latviešu literatūra). Vera Vāvere strādājusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (tagadējais Literatūras, folkloras un mākslas institūts; 1952–2001), vadījusi Literatūras teorijas daļu (1964–2001), ieguvusi zinātņu doktores grādu par darbu “Literārie sakari kā reālisma attīstības faktors Andreja Upīša daiļradē” (1987; nostrificēts par habilitētā zinātņu doktora grādu). Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle (1992). Pēckara Latvijā izveidojusi un kopā ar kolēģiem attīstījusi salīdzināmo literatūrzinātni, pati pievēršoties latviešu un krievu, poļu, armēņu, igauņu literatūras salīdzināmajai izpētei. Viņas uzmanības lokā bijusi Andreja Upīša, Viktora Eglīša personības un daiļrades, kā arī 19. un 20. gadsimta mijas literāro procesu izpēte, bijusi līdzautore rakstu krājumos par latviešu un cittautu literatūras sakariem, vairākiem latviešu literatūras vēstures izdevumiem latviešu un krievu valodā, rakstījusi apceres par vairākiem latviešu rakstniekiem. Piecu zinātnisku monogrāfiju autore.