"Valdis Klīvers gāja uz noveli, uz šo grūti sasniedzamo īsprozas virsotni. Meklēja, slīpēja īstākos vārdus cilvēku psiholoģijas atsegsmei. Bieži vien atrada un tad bagātināja latviešu padomju prozas apcirkņus. Izlases "Sirdsapziņa spogulī" (1965) pēcvārdā Ēvalds Vilks par noveli "Žēl pātagas" saka: "Nekā lieka, proza tik skaidra un dzidra kā zeltkaļa darbs."
Brasla, Ilmārs. Rakstnieka lēnais gājums. Karogs, Nr. 12, 1984, 176. lpp.
"Valdis Klīvers nav daudzrakstītājs, tomēr ar morāles, ētikas jautājumu risinājumu, smeldzi pēc pilnvērtīga šodienas cilvēka savu īpatnēju vietu mūsu stāstniecībā viņš patur, kaut gan aicinājums pēc plašāka dzīves pretrunu atspoguļojuma, konsekventāka mākslinieciskā izstrādājuma un valodas plastikas vēl arvien paliek spēkā."
Būmanis, Arnolds. Lai nebūtu viens. Karogs, Nr. 5, 1978, 166. lpp.“[..] ar kvantitāti Valdis Klīvers nevar lepoties.
Viņa literārās darbības līdzšinējais gājums atstāj tādu iespaidu, ka rakstnieks
strādā lēni, pacietīgi, bet neatlaidīgi. Ap viņa stāstiem nav sacēlušās
plašākas polemikas un strīdiņi, kā tas šad tad gadījies ar viena otra
stāstnieka daiļdarbiem. Kritiķi nav viņu pārāk lutinājuši arī ar pagodinošiem
vārdiem plašākās apcerēs un literatūras problēmu rakstos. Bet sava vieta Valdim
Klīveram latviešu padomju stāsta un noveles izveidē, bez šaubām, ir.”
Čākurs,
Jānis. Valdim Klīveram – piecdesmit. Karogs, Nr. 11, 1965, 144. lpp.