Valdis

28.09.1865 – 10.10.1934

Valdis (īst. v. Voldemārs Zālītis; 1865–1934) – rakstnieks un pedagogs. Viens no tautas atmodas laikmeta skolotājiem-rakstniekiem. Divu dzejas krājumu autors, atmiņu tēlojumu, romāna dzejā un ceļojumu aprakstu grāmatu autors. Mākslinieciski veiksmīgākais darbs ir "Staburaga bērni" (1895), kura pamatā rakstnieka bērnības atmiņas. Tēlojumu grāmata tulkota arī lietuviešu valodā. Par savu labāko darbu uzskatīja apjomīgo romānu dzejā "Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks" (1926). Tajā poētiski transformēti rakstnieka jaunības gadu pārdzīvojumi un ideāli. Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Aktīvi piedalījās Rīgas Latviešu biedrības darbā.

Author (38)

Person of reception (18)

Birth time/place

28.09.1865
Sausnējas pagasts
Dzimis Sausnējas pagasta "Līdumos".

Place/time of death

10.10.1934
Rīga

Personal information

Dzimis dārznieka ģimenē; tēvs, dzimis sausnējietis, strādājis vairākos Latvijas novados, beidzot muižas kalpa gaitas viņu aizveda uz Vīganti. Visspilgtākos bērnības iespaidus topošais rakstnieks guva pie Staburaga.

Latvijas Radio raidījums par rakstnieku Valdi un grāmatu "Staburaga bērni" 2018. gada 28. jūlijā:
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/burvju-burti-lv100/100burvjuburtilv.-valdis.-staburaga-berni.a106635/
Jaunākā publikācija par Valdi: https://www.la.lv/staburaga-berni-ir-aisberga-mazaka-dala-rakstnieka-valda-dekainie-celojumi-neatklatie-noslepumi

Professional activity

Literārā darbība1928: pirmā nozīmīgā publikācija – ceļojuma apraksts "Kurzemē" laikrakstā "Dienas Lapa" 1892.7.VIII-11.XII (ar pārtraukumiem), pārlabotā un papildinātā variantā arī grāmatā.

Literārie darbi
1895: dzejas krājums "Sirdsdomas" (pārlabots, papildināts izdevums 1930).
1895: bērnības atmiņas "Staburaga bērni".
Klausīties: http://www.pasakas.net/jaunumi/staburaga_berni/
https://bernistaba.lsm.lv/klausies/2909-valdis-staburaga-berni
1934: dzejas krājums "Ziedu pārslas ilgu ceļmalā" (sarakstīts 1934; pirmpublicējums Kopotu rakstu 1. sējumā, 1942).
1942–1943: Kopoti raksti (1, 4–5).

"Staburaga bērni" iestudējumi1934: atmiņu tēlojumu grāmatu "Staburaga bērni" dramatizējis Ēvalds Šķipsna.
1934: 22. decembrī atmiņu tēlojumi "Staburaga bērni" iestudēti Dailes teātrī.
1944: 11. februārī atmiņu tēlojumu "Staburaga bērni" dramatizējums Tonijas Kalves dramatizējumā Rīgas Radiofonā.
1984: "Staburaga bērni" iestudējums Latvijas Radioteātrī. Lomās Vera Singajevska, Imants Skrastiņš, Dina Kuple, Ēvalds Valters, Raimonds Gruntiņš, Edgars Siliņš, Daiga Suharevska, Juris Lapše, Dagnija Eihena. Komponisti Jānis Ķepītis un Elga Īgenberga, režisore Vera Singajevska. Klausīties: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radioteatris/staburaga-berni.a85758/
2017: 24. februārī atmiņu tēlojumu "Staburaga bērni" Jāņa Znotiņa režijā Valmieras teātrī; dramatizējuma konsultante Madara Rutkēviča.

Darbu tulkojumi1952: atmiņu tēlojumu grāmata "Staburaga bērni" tulkota un izdota krievu valodā – "Детство у Стабурага: картины из жизни на лоне природы".
1984: atmiņu tēlojumu grāmata "Staburaga bērni" tulkota un izdota lietuviešu valodā – "Staburago vaikai".
2014: ceļojumu aprakstu grāmata "Kurzemē" tulkota un izdota krievu valodā.

Rakstījis teātra kritikas un rakstus par latviešu skatuves māksliniekiem, recenzējis grāmatas, darbi iespiesti galvenokārt žurnālā "Austrums" un almanahā "Jauna raža".
1903–1904: sastādījis bērnu kalendārus.
Rediģējis tulkotās grāmatas (Esenberģu Jāņa tulk. V. Šekspīra "Sapnis vasaras naktī", 1924 .

Tulkotājs1894: Čehovs, A. Slepenpadomnieks.
1899: Merimē, P. Kolomba (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa; apkārtoti A. Gulbis, 1927).
1901: Gorkijs, M. Mans ceļa biedris (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa).
1908: Grillparcers, F drāmu "Sapnis - dzīve" (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa).

Darbojies dažādās biedrībās un sabiedriskās organizācijās: runasvīrs Rīgas Latviešu biedrībā, Zinību komisijas loceklis, bibliotekārs, Derīgu grāmatu nodaļas rakstu komisijas loceklis un priekšnieks, Teātra komisijas loceklis konversācijas vārdnīcas rīcības komisijas loceklis un Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis.

Pedagoga darbs1886–1887: skolotājs Kokneses draudzes skolā.
No 1890: skolotājs savienotajās pirmmācības skolās Rīgā.
1915–1918: skolotājs latviešu bēgļu bērnu skolā Tērbatā.
1918–1919: strādāja dažādās Rīgas skolās.
1919–1927: pārzinis savienotajās pirmmācības skolās.

Godalgas un piemiņa1926: apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1965: latvieši Bostonā izdeva piemiņas aploksni, veltītu rakstniekam, Staburaga bērnu autoram Valdim ar ģīmetni un tekstu: "Valdis – 1865 – 1965 100 th Birthday Anniversary. Valdis is the well known Latvian author of the famous youth story "Staburaga Bērni".
1967: pie mājas Sausnējas pagastā, kur dzimis Valdis, atklāta piemiņas plāksne.

Quotes

Par atmiņu tēlojumu grāmatu "Staburaga bērni"""Staburaga bērni" ir tautas grāmata, kas trīsdesmit gados iekarojusi jauniešu sirdis un palikusi mīļa arī lieliem izaugot. Kur meklējams šādas pieķērības noslēpums? Kas saista mazos un lielos lasītājus? Raksturi, sadzīves un dabas ainas, interesanta fabula, raibi notikumi, ētiski vai aistētiski problēmi? "Staburaga bērnos" nekādu dziļāku raksturojumu neatrodam. Paši galvenie varoņi, Jancis un Marčs, vēl tos gados, kad bērna raksturs tikko aizmeties dīglī. Līdzīgi tiem blakus personas, tēvi un mātes, pārējie muižas bērni, kalpotāji un kungizīmēti visai maigām un pat nenozīmīgām krāsām. Janča un Mārča gados bērna raksturs ikdienā vēl nespēj nekādus problēmus sniegt, izņemot vienīgi tos gadījumus, kad viņa liktenis saistīts ar vecāku vai tuvinieku dzīvi un pārdzīvojumiem. Tādos gadījumos problēmus risina pieaugušie, ne bērni. Sadzīves ainas autors nespēj ietilpināt abu zēnu intimā bērnu dzīvē. Fabulas un raibu interesantu notikumu stāstam trūkst: notikumi ir vairāk nekā ikdienišķi: bērni un lielie ceļas rītā augšām, iet savās dienas gaitās, gan darbā, gan rotaļās, zvejā, medībās; tikai pāris rotaļas, cīņas sniedz dramatiskākus notikumus. Kas gan nebūs sirdspriekā lasījis "Staburaga bērnu" dabas apdzejojumus. Impresionistiskie dabas apraksti, izsmalcināti un sasprindzināti, zvīļojoši un smeldzoši, ārkārtīgi aizrauj nobrieduša lasītāja aistētisko interesi. [..] Kā smalkjūtīgs un vārīgs sava laika pārstāvis, Valdemārs Zālītis
seko literatūras strāvām un interesēm. [..] "Staburaga bērnos" Valdemārs Zālītis necenšas kļūt ne aizrāvīgs, tīši un sadomāti interesants, ne romantiski jūsmīgs. Viņš turas tāļu no sadzīves motīviem, kas izlauzās tik stipri romantiskā avīžniecībā, negrib kļūt filozofisks, bet vienīgi dziļi patiess, artistiski veikli stāstīt, smalki vērot un sniegt lasītājiem pieredzēto īstenības dabiskumā un vientiesībā, Valdemāra Zālīša mākslinieciskais uztvērums ir naturālistiski-impresionistisks un aistētisks. [..] Autora interesi pilnīgi saista
ikdienas notikumi, gadījumi un situācijas bērnu dzīvē."
Klaustiņš, Roberts. "Staburaga bērni". Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1929, Nr. 5.

Par Valda personību un daiļradi"Tieši pirms 90 gadiem Rīgā iznāca ārēji necila grāmata "Staburaga bērni. Etīdes iz dzīves un dabas". Tai vajadzēja kļūt par ievērojamu literāru notikumu, jo Valdis viņš bija šīs grāmatas autors savam darbam bija izraudzījies gluži neparastu vielu savas bērnības atmiņas un tās ietvēris neparasti jaukā formā. Tad nebija vēl ne Jaunsudrabiņa "Baltas grāmatas", ne Birznieka-Upīša Pastariņa, nedz arī Brigaderes Anneles triloģijas. No rakstnieku bērnības tēlojumiem, kas tagad visi kopā veido jo simpātisku un nozīmīgu daļu latviešu klasiskajā prozā, tad bija lasāms tikai viens vienīgs "Mans dzīves rīts", ko gadu iepriekš "Austrumā" publicēja Doku Atis. Taču varbūt savas necilās ārienes dēļ. bet varbūt tieši tāpēc, ka darbs sniedza ko būtiski jaunu, ne ierastu, toreizējā kritika "Staburaga bērnus" neprata novērtēt. Jā, "Staburaga bērni" bija pilnīgi aizmirsti veselu gadsimta ceturksni. Tikai 1921. gada, kad grāmata iznāca otrā izdevuma (sērijā "Latviešu rakstnieki skolai un jaunatnei"), tiklab kritika, kā lasītāji beidzot attapās, ka tas ir vērā liekams mākslas darbs. Un tad sākās "Staburaga bērnu" nemirstība. Līdz šim tie piedzīvojuši jau 14 izdevumus, ir radušies dramatizējumi un inscenējumi teātrī, grāmata pārtulkotā krievu valodā (2 izdevumi). "Staburaga bērnu" ilustrēšanā roku izmēģinājuši vairāki grafiķi Kārlis Krauze, Jānis Kīns. Vasilijs Selkovs, Imants Vecozols. Jāpiebilst vēl, ka grāmatas apakšvirsrakstu Valdis vēlākajos izdevumos pārveidojis gan par "tēlojumiem no dzīves un dabas", gan vēlāk par "stāstu". Lai nu kā, "Staburaga bērni" šodien pieder pie latviešu literatūras, sevišķi lat viešu klasiskās bērnu literatūras, pamatfonda."
Ancītis, V. Atcerēsimies "Staburaga bērni" autoru. Padomju Daugava (Jēkabpils) 1985.10.05

"V. Zālītis bija viens no tautas atmodas laikmeta skolotājiem-rakstniekiem. Diendienām strādādams klasē skolotāja darbu, viņš vakaros, svētdienās un brīvlaikā kalpo mākslai – rakstniecībai. Jau skolotāju seminārā un institūtā V. Zālītis dzīvi interesējās par rakstniecību, pazīst labi tanī laikā vēl nabadzīgo latviešu literātūru, studē citu tautu klasiķus, vingrinās dzejās. Skolas mācībās viņam labi veicās, tāpēc laiks atliek literātūras studijām. Jauneklis spirgts garā, pilns enerģijas, ko viņš neizšķiež nelietderīgi, bet virza pretim garīgu spēku krātuvēm. Semināru (Kuldīgā) beidz ar godalgu, institūtu (Viļņā) ar sudraba medali. Tā tad mācībās izcilus jauneklis, bet tanī pašā laikā jau labi sagatavojies literāriskam darbam. Tāds V. Zālītis 1890. g. rudenī atnāk Rīgā, skolotāja darbā savienotās elementārskolās Suvorova (tagad Krišjāņa Barona) ielā. Brīvzemnieks viņu aicinā šurp kalpot latviešu lietās. Šinī laikā Brīvzemniekam izdodas Rīgas pilsētas skolās iecelt pirmos nacionāli nobriedušos latviešu skolotājus un V. Zālītis ir viens no pirmajiem un labi sagatavotiem, pret kuriem arī krasākiem pārkrievinātājiem grūti cīnīties. Nodibinājās kauču neliels, bet drošs un izveicīgs latviešu skolotāju pulciņš, kas vēlāk kopā ar Brīvzemnieku vadīja visu latviešu skolu politiku, un šo darbinieku citadele bija Rīgas latviešu biedrība. V. Zālītis mierīgs, nosvērts, vienmēr apdomīgs, bet darbā un centienos pastāvīgs un neatlaidīgs."
Vičs, A. Valdis. Audzinātājs, Nr.10 (01.10.1934)