Valda Mora

Dzimusi skolotāja Georga Moora un viņa sievas Bertas Mooras ģimenē. Ģimenē valdījuši reliģiski tikumi un konservatīvs gars. Tēvs, Cimzes skolotāju semināra absolvents, Lēdurgas skolas pārzinis un ērģelnieks, dievinājis Jāni Cimzi un skolā, kur Mooru ģimene dzīvojusi, vienmēr valdījis mūzikas gars. Mūzikālos vakaros ciemojušies arī brāļi Kaudzītes.
1917–1919: kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās uz Krieviju.
1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
1951: izceļoja uz ASV ar sajūtu, "jādodas prom tukšumā".

Literārā darbība1920: pirmā publikācija – dzejolis "Ceļš kalnā" žurnālā "Darba Jaunatne" (1. nr.).
Dzejoļi publicēti laikrakstos "Latvis", "Brīvā Zeme", "Jaunākās Ziņas", vēlāk arī bēgļu un trimdas latviešu periodiskajos izdevumos "Vircburgas Vēstnesis", "Jaunā Gaita" un citur.

Literārie darbiDzeja
1929: "Svešam draugam" (Rīga: Valters un Rapa).
1980: "Apburtais laiks" (Bruklina: Grāmatu Draugs).

Dzejas izlases
1997: "Jāsteidzas dzīvot" (Rīga: Preses nams).
2001: "Ar ielāpu uz svārkiem" (Rīga: Elpa).

Lugas bērniem
1924: "Ziemassvētku sapnis": divcēliens skolu izrādēm (Rīga: Jaunība).
1927: "Nakts Betlēmē": Ziemsvētku ludziņa 3 ainās (Rīga: Latvijas Jaunatnes sarkanais krusts).
1934: "Ko redzēja Daugaviņa...": dziesma 4 ainās (Rīga: Grāmatrūpnieks).
1934: "Ziemassvētku priekšvakars": ludziņa trīs cēlienos (Rīga: Grāmatrūpnieks).
1935: "Māmiņai": dziesma 1 cēlienā (Rīga: Grāmatrūpnieks).
1937: "Pelnrušķīte": pasaka 3 cēlienos (Rīga: Grāmatrūpnieks).
1937: "Ziemassvētki lauku sētā": ludziņa 2 ainās (Rīga: Grāmatrūpnieks).

Citi darbi bērniem
1939: "Sīki, mazi kukaiņiši": dzeja bērniem (Rīga: Valters un Rapa).
1943: "Kārais lācēns Miks": dzeja bērniem (Rīga: J. Alkšņa apgāds).
1944: "Tracis sētā": dzeja bērniem (Rīga: J. Alkšņa apgāds).

Ar Edvardas vārdu tēlota Jāņa Plauža romānā "Ziemeļnieks" (1936).

Tulkojusi no krievu valodas Vitālija Bianki "Liktenīgais zvērs: medību stāsti" (1939).

Dzejoļi daudz arī komponēti, komponistu vidū: Jānis Mediņš, Alfrēds Feils, Eduards Rozenštrauhs, Andrejs Jansons, Brigita Ritmane, Romualds Jermaks, Arnolds Lapiņš, Imants Kalniņš, Ilze Arne, Rihards Dubra, Mārtiņš Lasmanis un citi.

Par dzejoļu krājumu "Svešam draugam" (Autores izdevums, 1930)"Viņas panti jau rit veikli un uzrakstīti tīri literāriski, bet viņos pa lielākai daļai vēl trūkst tā patiesā dzejas zelta, t. i. stipras, suģestējošas īpatnības, jaunradošas izdomas un svaigas iztēles. Parastie tēli, parastās situācijas, jaunā tehniskā savirknējumā, dažādu detaļu atsvaidzināti, sniegti šeit ar diezgan bagātu roku. (..) Lasot Valdu Moori, bieži tā vien uzmācās bailes, ka te pirmā vietā – ārējā izmaņa, ka te daudz kas iet uz tīrās tehnikas konta, bet tā kā mazāk dvēseles patiesā iekšēja satura. Ārišķību te daudz – te bieži skrien vētras pa līmeņa virsu, – bet ārišķība jau ir poza, poza – imitācija, un imitācija – arvien kaut kas neīsts, no kā īsti vērtību meklētāji novēršas. Valdas Moores rinda rit viegli un skanīgi, un mēs šais veiklos pantos noklausāmies kā garām aizripojošā vilcienā, nezinādami un neuzminējuši, kurp viņš traucas un kādas vērtības viņš sevī aizved. Ka Valdas Moores skats veras galvenā kārtā uz parādību ārieni, tam labs piemērs viņas "Leijerkastnieka dziesma". Šis leijerkastnieks no savas dvēseles smeldzes tikpat ka nekā nespēj rādīt, bet viņa apziņā bez gala rindojas šādi priekšstati: zīda aizkari, buduārs, svaigas puķes, mīlas tīkli, raibi sapņi, baltas rokas, aktieris, skatuve, kvēlais džesbends, kairas ēnas, jautra deja, maiga seja, glezna sieva, trakots švīts, jautri soļi, pārgalvīgas dzīru balsis utt. Te redzam, ka šī ubaga galva pildīta ar daždažādiem moderna dendija un īsta baudītāja pārdzīvojumam raksturīgiem priekšstatiem, ka šis dzīves pabērns domā par visu un daudz ko ārpus sevis eksistējošu (jo autore liek viņam tā domāt), tikai ne par sevi, savām likstām un bēdām, – paša iekšienē viņa skats neveras. (..) Pie pozitīvā Valdas Moores dzejā šī krājuma labākos paraugos es gribu pieskaitīt dažas tīri psiholoģiskas dabas vērtības, kā piem., tās ielīksmotās jaunības izjūtas, dvēseles straujumu, savvaļību, drošību, gaišumu, saucošās dzīvības balsis, prieku, pat pārgalvību, kas dveš no viena otra īsti iepriecinoša viņas dzejoļa, un kas šais atsevišķos gadījumos nodod par viņas spējām daudz labāku liecību kā par dažu labu par viņu jau daudz vecāku un daudz plašāk pazīstamu dzejnieci. Valdai Moorei ir dzejoļi – un tas zīmējas uz šīs grāmatiņas mazāko daļu, kur kā par spīti manam iepriekšējam raksturojumam, kam arī ir savs stiprs pamats, varam konstatēt, ka šais pantos rakstītais tomēr
pastiprināti izjusts, pārdzīvots, sniegts viengabalainā lējumā un labi secinātās rindās ar teicamu koncentrāciju, vienkāršību un skaidrību. Ir dzejoļi, kur viņa ir tik patīkami neliekuļota, skaidra konkrēta, tādu teicamu plastiku un tik vijīgi plūstoša, ka, balstoties uz tiem, bez sevišķas skepses gribas domāt par viņas turpmākiem panākumiem. Te ir ekspresija, trauksme, spraigums, melodiska noskaņa, pāri kūsājoša līksme, jo Valda Moore ir patētiska dzejniece, un viņas grāmatas labākās lappuses lasot tā vien liekas, ka viņas rindām vajaga trauksmaini brāzties un skanēt."Antons Bārda. Valda Moora. Svešam draugam. Daugava, Nr. 4, 1.04.1930.

Par dzejoļu krājumu "Apburtais laiks" (Grāmatu Draugs, 1980) "Valdas Moras dzeja ir tieša – kāda konkrēta pārdzīvojuma atbalsošana, un visi krājuma dzejoļi, atskaitot dažus, datēti ar rašanas gada skaitli, sākot ar 1924. un beidzot ar 1980. gadu. Līdz ar to krājumam zināmā mēra ir retrospektīvas izlases raksturs, ar plašu, sešās nodaļas iedalītu tematiku. Tā veido apli, kurā asi sūrst tautas nacionālā traģēdija, vīzijas par dzimteni un tās dabas piemīlību, īpaši atmiņas par Rīgu, reliģiski motīvi, mīlestības pārdzīvojumi un skaistuma, saskaņas alkas, rūgtas ironijas un satīriski toņi par tagadējās pasaules it kā lielajiem sasniegumiem un tajā pašā laikā drūmu nevarību. "Kārlis Rabācs. Apburtais laiks. "Laiks" Nr. 94, 22.11.1980.

"Dzejoļu krājumā "Svešam draugam" (1929) tēloti romantismam tradicionāli konflikti – sapnis un tā netveramība, alkas pēc nebijušā, garīgā mīlestība un kaislības, dabas pretstatījums pilsētai un mehanizētai civilizācijai. Intonatīvi dominē azartisks temperaments, hedonisks skurbums, cildinot juteklisku dzīvi kā dvēselisku pašvērtību. Vācu okupācijas gados popularitāti ieguvusi dziesma "Zilais lakatiņš" (komponists Eduards Rozenštrauhs) ar Moras tekstu. Dzejoļu krājumā "Apburtais laiks" (1980) dzīves elēģiska apcere, vienota ar prieka un dzīvības skurbuma cildinājumu, tautas vitālā spēka apliecinājums saistīts ar dabas skaistuma un mākslinieciskās jaunrades patosu."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Moora, Upmale

Lēdurgas draudzes skola
Lēdurga

1914–1915
Krotova ģimnāzija
Rīga
Šajā laikā mācījusies arī Gižicka mūzikas skolā.

1916–1917
Margaritas Neijas sieviešu ģimnāzija
Raunas iela 7, Cēsis

1917
Staraja Rusa
Staraja Rusas ģimnāzija

1919
Omska
Omskas vidusskola

1920
Rīga
Beigusi skolotāju kursus.

Hell's Kitchen
W 47th St 502, New York

1926
Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Rīga

1927
Student Sorority "Selga"
Goda filistre

1917–1919
Krievija

27.09.1944
Berlīne
Pēc Berlīnes sadalīšanas 1945. gadā dzīvo un strādā amerikāņu pārvaldes zonā.

1947–1951
Vircburga

1951
Longailenda

1920–1944
Rīgas 17. pamatskola
Rīga
Skolotāja.

1944–04.1945
Berlīne
Strādājusi "Telefunkena" birojā.

1945–1947
Berlīne
Strādājusi amerikāņu armijas Zilā krusta klubā.

1951
Longailenda
Strādājusi par kopēju slimnīcā; par "American Express" firmas kantoristi.

30.03.1947–31.04.1947
Vanzē
Amerikāņi Moru apcietina un kopā ar igauņiem, lietuviešiem, ukraiņiem, krieviem, vāciešiem ievieto koncentrācijas nometnē pie Vanzē ezera. Iemesls: Padomju Savienība Moru un pārējos pieprasījusi izdošanai. Bet, tā kā oficiālas apsūdzības nav, Valdu Moru atbrīvo un ar amerikāņu militāro vilcienu aizved uz amerikāņu zonu, uz Vircburgu.