Vaira Vilka. Gliemežvāks. 1936
"Kāpēc īsteni Vaira Vilka savam dzejoļu krājumam devusi nosaukumu Gliemežvāks, nevar saprast, bet 52 dzejoļi, kas te ietelp, atskaitot kādus divi vai trīs, visi runā par mīlestību. Tā tiešām pārdrošība — reprezentēties ar tikdaudz jauniem mīlestības dzejoļiem, jo taisni mūsu mīlestības lirika sasniegusi ļoti augstu pakāpi. Sekas tās, ka Vaira Vilka, apdzejodama mīlestību, nav neko pateikusi tādu, kas daudz labākā veidā nebūtu atrodams citu latviešu liriķu dzejā. [..] Ne prātā nenāk morālizēt, bet ja Gliemežvākā mīlestības jūtas izpaužas vienīgi ilgās pēc skūpstiem, apkampieniem, glāstiem, ja vienā dzejolī ir pat šāda rinda: "Bet es esmu tā kā senāk atkal viena, nav kas silda, kam lai zīda veļa čaukst" (12.), ja šie seksuālie motīvi 60 lapas pusēs atkārtojas atkal un atkal, tad galu galā tas nav aistētiski. Tās ir pārāk intimas lietas.
Formā Vaira Vilka nevarīga. Panta technikā nav nekā tāda, kas liecinātu, ka dzejniece var brīvi rīkoties, lai sniegtu lasītājam saistītas valodas burvību. Pašā pirmā dzejolī trešā pantā ir metriska kļūda. Krājuma beigās dzejoļu virkne Spārnu šalkas — domātas trioletas. Bet par tādām šos dzejoļus nevar atzīt ne pēc ārējās, ne iekšējās formas. Vilkās stils sentimentāls, bieži pavisam prozisks, citreiz kopēts no ļoti pazīstamiem citu dzejnieku dzejoļiem, piem.: "Es atkal atcerēšos dienas, kas manā atmiņā kā baltās pērles sienas" (sal. Aspazijas Pasaciņu). — Dzejoļu kompozīcija daudzreiz tik vaļīga, ka vienā dzejolī atrodamas pretrunas, piem. Kastaņas zied (12.), Valsis (49.) u. c. Gliemežvāka daži gluži pieņemami panti, piem.: "Vakars. Liepas viegli elpo dienas tveices atmiņā. Klusi soļi aizskan parkā nograntētā celiņā'" (13.). Diemžēl šadu vietu maz."
Trīs liriķi-iesācēji. Daugava, Nr.5 (01.05.1937)