ULDIS KRASTS UN LĪBIEŠU KULTŪRA
"Nezinu, vai Uldis vēsturiski dokumentālo vēstījumu ir pabeidzis. Neesmu redzējusi to grāmatas formātā. Taču dzejnieks Uldis Krasts, kurš, kā stāsta, ir dzimis Ventspilī lībiešu zvejnieka ģimenē, sevi ir tik pamatīgi ierakstījis mūsdienu lībiešu kultūrā, ka viens rakstu darbs uz priekšu vai atpakaļ neko neiztaisa. Ja kāds nezina, Uldis ir tas, kurš latviskoja lielāko daļu lībiešu dzejnieku darbu izlasē “Es viltīgs par tevi, menca”. Uldim pieder himniskie dzejoļi par plīvojošajiem sieviešu lakatiem, “kad lībieši laivās pret apvārsni iet”, par zābakiem un vainu, ko “nododam tālāk mēs dēlu un mazdēlu mūžiem”, un par to, ka “kopā ejam nosalt mēs un salīt”. Un Uldis ir tas, kurš deviņdesmito gadu beigās, kad Līvu savienība par savu niknāko ienaidnieku uzskatīja “Lībiešu krastu”, ironizēja un smēja par pasaules glupību."Blumberga Gundega. Sveiciens Uldim Krastam 70.
dzimšanas dienā. Livones.net, 25.03.2013.PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "MELODIJAS UZ ZĀĢA" (1983)"Debitanta Ulda Krasta vārds presē reizumis pavīd jau ilgus gadus, un arī krājums ir liecība, ka autors ilgi, neatlaidīgi strādājis, izmēģinādamies gan romantisma liriskās strāvas poētikā (kur par “skolotāju” ņemtas O. Vācieša jaunības laika vārsmas un kuru intonācijas var samanīt tādos dzejoļos kā “Sirmi mākoņi pāri mums iet”, “Rūgtenzaļu kadiķzaru”, “Pretvējš”, vēl šur tur), gan pievērsdamies reālistiskām žanra gleznām. Bet, ja grāmatas sakārtojums likts kā liecība nākotnes perspektīvai un solījumiem, tad iznāk — U. Krasts sava stila un dzejnieka rokraksta meklējumos sakās iet grūtāko, latviešu dzejas tradīcijā retāk īsti talantīgi un konsekventi kopto reālisma ceļu."
Kubuliņa Anda. Likteņus izlemj dvēseles atsaucība un darbs, nevis valsis. Padomju Jaunatne, 31.05.1984. Nr. 105."Ir vēl viena patiesa, dzīves īstenību
izteicoša stīga Ulda Krasta melodijās, tie ir saulainām krāsām tvertie “Rīts Piltenē” un “Pēdējā vasaras balle”, skarbie un traģiskie "Pēc kara", "Šūpļa dziesma", "Balāde par vilkiem" un "Muzejā". Šajos dzejojos autoram izdevies nobalansēt uz smalkā asmens, pa kuru staigā patiesība un māksla.
Taču tiklīdz autors cenšas par vari kļūt dziļš, dramatisks un dzejisks, tā rodas situācija, kurai pietrūkst emocionālā un faktu seguma."Līvena Laima. Kā skan melodijas uz zāģa? Literatūra un Māksla, 23.03.1984. Nr. 12.