Par stāstu krājumu "Čadras deja un citi stāsti" (LETA, 1926)
"Tijas Bangas idejiskais kredo ir viegla rezignācija, sāpošas skumjas par neaizsniegtiem mērķiem, un nepiepildītiem dzīves ideāliem. Viegli sabrūkoša padošanās fatālismam. Ja arī Bangas tēli grib aiz liktenības savu ilgu pašapmierinātību gūt, tad tikai vienas dienas sajūtās, no kā šķietas iznesam veldzējumu turpmāki smokošai dzīvei (Čadra, Leons Djurde). Tikai jaunais kareivis (Kāršu licējā) grib saslieties pret liktenibu, bet — paniskās bailēs no nāves viņš izsmisigi lūdz likteņzīlētāju par savu dzīvību. Viņa to apmaina pret savējo. Bangai nav idejiski plašāka vēriena, tematiska dziļuma un daudzpusības. Viņas stāstu krājumiņu var raksturot kā elēģiskas dzīves miniatursajūtu gleznainu skicējumu. (..) Bangas valoda diezgan vienkārša
un tīkami gleznaina."
Žanis Unāms. Tija Banga. Čadras deja un citi stāsti. "Latvju Grāmata" Nr. 5, 1.09.1926.
"Stāstos periodikā un krājumā "Čadras deja un citi stāsti" (1926) tēloti dzīves pabērni ar jūtīgām, atsaucīgām dvēselēm, arī teātra ikdiena. Lugās – lauku ļaudis, inteliģences pārstāvji, vecāku un bērnu attiecības. Mākslinieciski veiksmīgākās komēdijas – "Tomeļu mātes vājās dienas" (teātrī 1933) un "Septiņas vecmeitas" (teātrī 1939), tajās raita darbība, veikls, asprātīgs dialogs, labsirdīgs humors, savdabīgi raksturi. Bangas literārajai daiļradei raksturīgi centieni atmodināt cilvēcisko."
Biruta Gudriķe.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.