Teodors Tomsons

Dzimis kurpnieka ģimenē.
Latvijā palika sieva ar divām meitām.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija

1933: dzejolis "Kapos mirušo piemiņas vakarā" laikrakstā "Latvija", pēc tam dzejas publikācijas tikai 1939. gadā žurnālā "Stāsti un Romāni', laikrakstā "Brīvā Zeme", 1942–1944: dzejoļi laikrakstā "Daugavas Vanagi".

LITERĀRIE DARBI

1943: dzejoļu krājums "Kara zābakos".
1947: dzejas krājums "Salta elpa".
1954: satīriskas dzejas krājums "Rupuči raugā" publicēts ar pseidonīmu Re Wells.
1959: dzejas krājums "Dramatiskā septīma".
1971: dzejas krājums "Spēle".
1976: dzejas krājums "Danse macabre".
1983: dzejas izlase "Portrets".
1988: recenziju un rakstu izlase "Kliedziens".
1989: dzejas krājums "Miniatūrdzeja".

Vairāki dzejoļi komponēti.

PAR TEODORA TOMSONA PERSONĪBU

"Visneparastākā parādība Sidnejas rakstniecības pasaulē bija dzejnieks Teodors Tomsons. Diemžēl Tedis, kā draugi viņu sauca, reti rādījās Sidnejas sabiedriskajos sarīkojumos un Kultūras dienās. Teda klātieni kādā sarīkojumā nevarēja nepamanīt. Viņš "kuplināja" sanāksmi ar skaļiem starpsaucieniem, nekautrīgām piezīmēm, netaktisku kritiku. Bet Teda iejaukšanos kādā sarīkojuma gaitā parasti neviens neņēma ļauna, Tedis bija Tedis. Apveltīts ar ļoti labu mūzikas izpratni, skaistu vārdu mākslinieks, Tomsons bija neparastākais no visiem Sidnejas literātiem. Bija ari viens no ražīgākajiem, pats arī gādādams par savu grāmatu izdošanu."

Bērziņa, Lūcija. Ko tu man gribēji stāstīt, Dienvidu zeme? Laiks, 1996, 3. apr.

PAR TEODORA TOMSONA DZEJU

"Viņš rakstījis gan dedzīgu patriotisku dzeju klasiskos metros, gan asu satīru brīvajā pantā, iedziļinājies tīri latviskas noskaņās, gan arī Austrālijas un tropisko zemju motīvos. [..] Augsti vērtēdams izteiksmes un formas meistarību, arī pats būdams rūpīgs stilists un rindu slīpētājs, Tomsons ar lielu dedzību iestājas par valodas un dzejas meistarības kopšanu."

Eglītis, Anšlavs. Savdabīga grāmata. Laiks, 1989, 28. jūn.

PAR GRĀMATU "Kara zābakos" (1943)

"Tomsons ir vairāk impresionists, kas panta vienību liek lauzt refrēnveidīgiem iespraudumiem, padarīdams refrēnu par galveno un saistošo sacerējuma elementu uz loģiskas uzbūves vienības rēķina. Taču tā kā dziedātāji reti kad dziesmā meklē satura loģiku, bet vairāk vadās no noskaņas, ritma un melodijas, tad arī saprotama Tomsona dziesmiņu popularitāte. T. pluss ir viņa pantu aizrautīgais spēks, vitalitāte un līksme, kas spēj valdzināt un saistīt, apelējot pie cilvēka drosmes, nebēdības un aizrautības. Šo noskaņu raksturošanai T. arvien prot atrast ja ne gluži oriģinālus, tad karavīru garam un mentalitātei pielāgotus atjautīgus paņēmienus."

Raisters, Ēriks. [b. n.] Daugavas Vanagi, 3. marts.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "Danse Macabre" (1977)

"Tomsona pārdzīvojums, kas prasās izlieties dzejā, ir tieši soneta ritmam piemērots: mierīgs, pa daļai sirsnīgs tēlojums abas četrrindās. ar sekojošiem pretnostādījumiem un straujāku priekšstatu kustību trejrindās, ar drošu, zīmīgu akcentu un izteiktu pamatdomu pašā pēdējā rindā. [..] Bet viņa grāmata satur daudz tāda materiāla, kas acīm redzot Eliota, Beketa ietekmēts. Manāma tieksme izteikties vienā vārda vai ari otrādi — garākā pantojumā. kas pauž apmēram to pašu motīvu. Protams, katrampatīk būt "mūslaicīgam", bet vai tas auglīgākais ceļš tieši Tomsonam? Arī šodienējais kādreiz kļūs vecs, varbūtjau kļuvis, jo to īpaši apdraud lasītāju atsauksmes, ka "jaunmodīgo dzeju nevar saprast". Ja autoram laimējies atrast laimīgu simbolu, kurā ir spēks un tvirtums, tad saprašana nāks pati par sevi jeb tiks lasītājam uzspiesta. Ir Tomsonam laimīgi mēģinājumi arī šādā virzienā. [..] Šīs piezīmes neatceļ spriedumu, ka Tomsona krājums visumā vērtīgs un saistīgs."

Liepiņš, Oļģerts. Šūpolēs starp skepsi un atzīšanu. Laiks, 1977, 2. marts.

PAR DZEJAS IZLASI "Portrets" (1985)

"Tā ir dzejnieka paša izlase no sešiem līdz šim publicētiem krājumiem un vēl nepublicētiem dzejoļiem, patiesībā — pašportrets — dzejnieks parādās tāds, kā vēlas izskatīties savu lasītāju priekšā. Tomsons var atskatīties uz itin sarežģīgu dzejnieka attīstību un "Portretā" pārstāvēti visi viņa dzejas veidi un paveidi. Viena, otra dzejoļa, kas palicis atmiņā, tomēr pietrūkst, bet izlases nekad nevar būt pilnīgas. Tomsons sāka savas dzejas gaitas Latvijas neatkarības pēdējos gados mundro, cerīgo dzejas entuziastu pulkā, kas veidojās vecmeistara Edvarta Virzas un jauno, jau plaši pazīstamo dzejnieku — Medeņa, Adamsona un Caka aizvējā. Tūdaļ gan jāpiezīmē, ka Čaks Tomsonam ir būtiski pasvešs. Pirms jaunie dzejnieki tika daudzmaz pie vārda, pār Latviju nāca okupāciju posts. Tomsons dabūja "apvilkt kara zābakus" un varēja nopietni nodoties dzejai tikai izkūlies cauri karam, līdz Vācijas bēgļu nometnēm. Vācijā redzam viņu jau kā nobriedušu balādistu un ari asu satīriķi. Viņš itin virtuozi pielieto Ed. Virzas garajos dzejojumos iecienīto dinamisko aleksandrīnisko pantu, sonetu, dažādas citas strofas un viņam joprojām tuva Medeņa rēgainā, raganīgā senlatviskā mistika. Kara un dzimtenes posts plaši atbalsojas Tomsona dzejā — nereti ar lielāko drūmi — Viss ko varu skatīt šai pamesla pusē krāšmatas rēgi kā miroņu lauks. [..] nav iespējams aprādīt lielo tematu dažādību Tomsona dzejā. Tā katrā ziņā pelnījusi daudz lielāku ievērību un pētīšanu nekā līdz šim saņēmusi."
 

Eglītis, Anšlavs. Trīs dzejoļkrājumi. Laiks, 1985, 19. okt.

poet

Re Wells