Teodors Lejas-Krūmiņš

Dzimis laivinieka ģimenē.

1886: Pirmā publikācija - dzejolis "Domas" laikraksta "Mājas Viesis" literārajā pielikumā12.VII.
1889: "Mājas Viesa" pielikumā parādās viņa pirmais oriģinālstāsts "Ziemas svētku vakarā" – "par nabaga zēnu Pēteri Kociņu, kas atrod uz ielas jaunas, bagātas meitenes cimdu un caur šo iegūst mūža laimi", kā vēlāk ironizē pats autors.

Par T. Lejas-Krūmiņas stāstu un tēlojumu krājumu "Mazā osta". Autora izdevums. "Mūža vakara cēlienā pazīstamais cittautu (īpaši skandināviešu) stāstu un lugu tulkotājs, Hamsūna, Strindberga, Jākobsena un Banga dievinātājs Lejas- Krūmiņš nācis klajā ar diezgan prāvu oriģinālās prūzas grāmatu. Turklāt šī grāmata, tā sakot, ļoti personīga, jo viņā ievietotiem gabaliem nepārprotama autobiogrāfiska nokrāsa. Kam nav sveša pagājušo laiku latviešu rakstniecība, tas zinās, ka Lejas-Krūmiņš jau priekš 40 gadiem (1894.) "Baltijas Vēstnesī" ievietojis stāstu "Arestants", kas vēlāk iznāca grāmatiņā. Tā nu satiekas sā kuma un beigu posms, jo pēc 40 gadiem autors atkal piegriezies orīģinālrakst niecībai, bet viss pārējais laiks bijis ziedots cīņu un vilšanās pilnam nemitīgam darbam tulkojumos, žurnālistiskā, teātrī. Un kā rakstnieks autors te atkal tēlo to pašu dzīvi, ko jau pa daļai bija rādījis "Arestantā": laivinieku un ostas strādnieku īpatnējo pasauli. Var arī sacīt: «Mazā osta" papildina «ūdens dar binieku" (ja tā var izteikties) tēlojumu virkni, stāstot par dzīvi, kas īpaši pēdējo gadu latviešu rakstniecībā rādīta un guvusi lielu interesi. Bērziņa-Valdesa jūr nieku un V. Lāča zvejnieku romānam nu pievienojas Lejas-Krūmiņa grāmata par laivinieku-..nāradznieku" bēdām un priekiem. "Mazā osta" ir bērnības atmiņu grāmata. Pretmetā daudzām atmiņām, kas vēstī par lauku bērnu pasauli, še ir viena no retajām grāmatām, kur rādīta pilsētas zēna dzīve; tādu darbu mūsu rakstniecībā nav daudz; varu vēl atcerēties tikai Grīziņa „Vārnu ielas republiku ; pa daļai te pieskaitāmi daži Čaka dzejoļi. "Mazajā ostā" sastopam šo to, par ko autors jau priekš 10 gadiem stāstīji! savā interesanti uzrakstītā autobiogrāfijā „Mans liktenis" ("Atziņas" II.). Te viss tas sīkāk, plašāk izstrādāts. Dzīvos vilcienos tēlots vispirms pats galvenais cilvēks šai grāmatā: simpātiskais nāradznieka dēls, sapņotājs un meiteņu draugs, zēns Teips (šis vārds gan ne visai izdevīgi izvēlēts; šķiet, tas pats Tedžus skanētu jaukāk), ko viņa māte ar pilnu tiesību var apzīmēt par "vientulības cilvēku". Labi notēloti arī Teipa vecāki: kustīgais, nesavaldīgais, dzīvē nepraktiskais (nelūkojot, ka mērķi viņam praktiski) tēvs un miesā vārgā, garā stiprā, gudrā māte. Vispār, visa mazās ostas pasaule, lietojot daudzvazāto izteicienu, nostājas lasītāja priekšā kā dzīva. Tas sakāms arī par dažiem tipiem, ko zēns Teips vērojis mazajā ostā, t. i. Andreja salā un tuvākā apkārtnē."

P. Ērmanis. Daugava, Nr.5 (01.05.1934)
Par T. Lejas-Krūmiņa stāstu krājumu "Cilvēks, kas ticies ar Pestītāju". Grāmatu Drauga apgāds, 1937"Lejas-Krūmiņš latviešu oriģinālliteratūrā darbojas jau vairāk nekā 30 gadus, bet visu laiku palicis it kā neievērots. Tas vienkārt tādēļ, ka viņš savus labākos spēkus, patstāvīgas radīšanas darbam noderīgākos gadus atdevis latviešu iepazīstināšanai ar citu tautu rakstniekiem un rakstniecību, pats sava talanta izkopšanai nododamies tikai aizgūtnēm. Viņam nav bijis nepārtraukta kontakta ar grāmatu lasītājiem. Otrkārt Lejas-Krūmiņa kā stāstu rakstnieka talants visu laiku izteicies literātūras reālajā virzienā. Bet šo virzienu mums reprezentē daudz citu stāstnieku un novelistu, kas bijuši un ir nevien produktīvāki, bet arī saturā daudzpusīgāki, aktuālām idejām atsaucīgāki, lielāki fābulas meistari un tādēļ lasītājiem interesantāki.
Jauna stāstu grāmata liecina, ķā Lejas-Krumiņam ir krietns stāstnieka talants, ne jau sevišķi dziļš un plašs, bet savās robežās labi izkopts un tādēļ savā ziņā iezīmīgāks nekā dažam citam rakstniekam, kas pazīstamāks par Lejas- Krūmiņu. Viņam bijusi laba skola — Lejas-Krūmiņš taču tulkojis ļoti daudz labu darbu no ziemeļnieku literatūras — un apzinīga cenšanās strādāt gar stāstu māk sliniecisko nogludināšanu. Pie tam darbs, kā vērojams, darīts ar lielu mīlestību. Lejas-Krūmiņš ir atradis mūsu literātūrā maz izmantotu vielu no zvejnieku-nāradž nieku dzīves Daugavas un Lielupes lejas galā. Viņa acis redzējušas visu, kas jā redz, lai reāli notēlotu ģeogrāfisko apkārtni, dzīves apstākļus, iedzīvotāju ārieni, psīchisko konstrukciju un bieži vien no tās atkarīgo dzīves gaitu. Labi veidoti raksturi. Viņa ausis dzirdējušas tēlojamo ļaužu īpatos izteicienus, vārdu nozīmes nianses, valodas tecējuma raksturīgo skaņu. Tas viss parādās stāstos."

Jānis Rudzītis. T. Lejas-Krūmiņa stāsti. Daugava, Nr.9 (01.09.1937)

author
director
employee at theatre
translator

Tedžus, Andrejsalietis

1881–1886
Rīgas Pētera un Pāvila pilsētas skola
Rīga

1886
pēc 1886.g. izglītojies pašmācības ceļā

1887–1889
mācījies teātra mākslu pie H.Rodes-Ēbelinga

1901–1902
Laikraksts "Vārds" (1901–1907)
literārās daļas vadītājs

1904–1908
Atturības biedrības "Auseklis" teātris
vadītājs

1904–1908
Biedrība "Ziemeļblāzma"
Vadījis biedrības teātra trupu.

1908–1915
Rīgas Latviešu Biedrības Derīgu Grāmatu nodaļas apgāds
Rīga
vadījis. izdoto sēriju "Citu tautu rakstnieki"

1914
Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" (1907–1917)
Rīga
1914. gadā – Literārās nodaļas vadītājs

1915–1917
Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja Petrogradā
Sanktpēterburga
pilnvarotais Pleskavā, Petrogradā, Pievolgas apgabalā

1918
Laikraksts "Līdums" (1944)

1919
Laikraksts "Baltijas Vēstnesis" (1868–1906, 1917–1920)
Rīga
Literārās nodaļas vadītājs

Rīgas Pirmie Meža kapi

The Order of Three Stars
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1928. gada 14. novembra lēmumu.
IV šķira
1928