Par Skaidrītes Andersones tēlojumiem"Mūsu priekšā nav vairs iesācēja; tēlojumos jūt labu senākās lauku dzīves pazinēju, jau ievingrinātu rakstnieces roku. Tās ir reizē parastas un neparastas bērnības atmiņas: pagājušo laiku dzīve ainās un gleznās, ikdienība savā it kā rāmajā plūdumā. Labākais Skaidrītes Andersones darblņos ir rūpīgi Izstrādātās detaļas. Kaut vai gleznainais pirts apraksts vai lauku cilvēku un mājas darbu notēlojums "Linos". Vērpšana, aušana, patīkamais humors, atsevišķie personāžu portreti: lai gan tuvāk ne pie viena autore nekavējas, taču tie parādīti visai pārliecinoši [..]."
Damburs, Edgars. Kālab neesam apmierināti? Literatūra un Māksla, 1970, 21. marts.
Par tēlojumu grāmatu "Smaržīgās pēdas" (1974)"Kā mūsu klasiskajā literatūrā, arī še bērnības atmiņām izvēlēta tēlojumu forma, kas brīvi ļauj virknēties notikumam aiz notikuma, ainai aiz ainas, darbam aiz darba, pa vidu dodot iespēju izzīmēt atsevišķus cilvēkus ar viņu likteņiem, psiholoģiju. Visumā autore
labi tikusi galā ar kompozīcijas grūtībām, tomēr atsevišķi tēlojumu cikli, piemēram, "Pirts" un "Kustoņi", it kā tiecas sairt, sašķelties vairākās daļās. [..] S. Andersones grāmatā ir daudz poētisku vietu, piemēram, brīnišķīgas lappuses par maizes cepšanu, aina ar jēriņiem, diendusa zem pagalma kokiem. Autores stils ir plastisks un trāpīgs reizē, kaut vai tēlojot pērkona uznākšanu pašā siena laikā. Un te nu mēs nonākam pie vēl vienas šīs grāmatas labās puses – pie autores valodas bagātības. Te ir daudzkārt sastopama tik svaiga, emocionāli piesātināta frāze, kādu pat dzejā reizēm velti meklēt, kaut vai šī – "sirds no prieka apraso". Kupla ir arī leksika un frazeoloģija."
Kiršentāle, Ingrīda. Bērnības smaržīgās pēdas. Karogs, 1974, Nr. 12.