PAR SILVIJAS BRICES VALODU
"Silvijas piesitiens ir viņas valoda, tulkošanas darbā noslīpēta līdz dimanta griezīgumam un arī dimanta spožumam – precīzi, īstajā laikā, īstajā intonācijā."
Bārbala Simsone. Briljants valodas džezs. Silvijas Brices grāmatas "Baigās piezīmes" recenzija. diena.lv, 29.01.2021.
PAR GRĀMATU "BAIGĀS PIEZĪMES"
"Par ko ir "Baigās piezīmes"? Par to, kā ir dzīvot tekstā. Sākumā. Un pēc tam par to, kā ir vienkārši dzīvot. Specifiskās un galvenokārt tiem, kam ikdienas dzīve rit starp grāmatu lappusēm, saprotamās pārdomas par tulkotāja darba specifiku, par labu un sliktu tulkojumu, par piemērota vārda meklēšanu, par netulkojamību nomaina nodaļa, kurā ar dzīvesprieka pilnu dauzonību autore filigrāni imitē šo un to iz mūsdienu un nemūsdienu literatūras apcirkņiem, bet vienlaikus tur atrodama arī dzeja – tāda, par kuru negribas teikt "pa jokam". Tad ceļojumi – uzzibsnījumi iz Itālijas, Vācijas, citu zemju apceļošanas, taču allaž vistuvākais ir skats nevis caur fotoaparāta objektīvu, bet caur sirds un prāta godīgumu."
Bārbala Simsone. Briljants valodas džezs. Silvijas Brices grāmatas "Baigās piezīmes" recenzija. diena.lv, 29.01.2021.
SILVIJA BRICE PAR TULKOŠANU
"Kad skolā piektajā klasē sāku mācīties vācu valodu, man uzreiz bija skaidrs, ka gribu tulkot un neko citu darīt negribu. Bez garām pārdomām divpadsmit gadu vecumā viss nokārtojās, ko darīt tālāk. Sešpadsmit gados man publicēja pirmos tulkojumus. Iedomājies, vienuvakar sēžu savā istabā un lasu Kronina "Citadeli" – par dakteri, kas pūlas izsisties dzīvē, viņam īsti neiet, bet viņš kārpās un kārpās uz augšu. Kronina uzņēmīgais dakteris mani tā iedvesmoja, ka nometu grāmatu, pagrābu no plaukta kaut kādu VDR jauniešu almanahu vācu valodā un vienā rāvienā uzdragāju trīs stāstus. Nosūtīju žurnālam "Liesma". Publicēja. Tātad sanāk, ka visu apzinīgo dzīvi patiešām nekā cita neesmu darījusi, tikai tulkojusi. Tad nāca Rietumu mūzika, un, lai saprastu, par ko tur dzied, iemācījos arī angļu valodu. Drusku pamācījos arī poļus un frančus, angleni divus gadus vēl neklātienē piemācījos Maskavā. Pirmās grāmatas... Kad bērni vēl bija mazi, viņiem guļot, es ar dēlīti uz ceļiem ar roku pārtulkoju Remarka "Mīli savu tuvāko" un Agatas Kristi "Rodžera Ekroida nāvi". Turklāt uz dullo, neko nezinot par autortiesībām, kas tika pirktas arī padomju laikā, bet par lielu pārsteigumu paņēma pretī un publicēja abus divus. Tā tas aizgāja."
Silvija Brice sarunā ar Gunti Bereli. Silvija Brice: "Izdancot līdzi autoram". satori.lv, 05.05.2011.
"Tulkošana un valoda ir mana galvenā pasaule. Tulkotājs gan nevar dzīvot mucā un tikai lūrēt pa spundes caurumu, tad viņš daudz ko nezinās un nesapratīs no pasaules, par kuru viņam ir jātulko. Starp tulkotāju un rakstnieku ir milzīga atšķirība. Mani draugi rakstnieki nesaprot dažas lietas – kad drīkstējām staigāt apkārt, man prasīja, kāpēc es nebraucu uz Rīgu biežāk un nepiedalos pasākumos vairāk. Bet es saku: man to vajag mērenās daļās, lai zinātu, ko es tulkoju; savukārt rakstniekam to vajag, lai smeltos materiālu savām grāmatām. Tulkotājam vajag reproducēt, tāpēc iestājas zināms introvertums. Lai gan visi tulkotāji nav sevī ierāvušies dīvainīši. Tulkotāja pasaule ir maza, katrai grāmatai tā ir cita. Nav nozīmes, cik plaši un vētraini raksta autors, tā tomēr ir tulkotāja mazā dzīvesvieta, kamēr viņš tulko."
Silvija Brice sarunā ar Jūliju Dibovsku. Tulkotāju tur skaistas zelta važas. punctummagazine.lv, 25.01.2021.