Par dzejoļu krājumu "Ceļabiedri" (Liesma, 1968)
"Rūtas Ventas balss pirmajā krājumā skan klusināti, vietām monotoni, vietām ar dziļu smeldzi. [Krājuma] vadmotīvs ir ceļi – "zibošie tērauda naži, manu mieru kas gabalos griež". Diemžēl ar ceļu un ceļošanas motīvu cauraustie dzejoļi, kas aizņem grāmatas pirmo trešdaļu, ir vājākie krājumā. Te daudz informatīvā, aprakstošā elementa, domas pieticības un nepārliecinošu vispārinājumu. Autore atkārto vienus un tos pašus tēlus un atziņas, turklāt jau ļoti pierastus un zināmus (..) Rūtas Ventas stiprā puse nav tālu vai trauksmainu ceļu motīva izlietojumā, bet gan nopietnā sarunā par lietām, kas prasa jūtīgu, sāpošu sirdi. Tad dziļš personiskais pārdzīvojums tēloto paceļ īstā poētiskā mirdzumā, vienalga, vai tas ir traģisks notikums pašas vai cita dzīvē, vai subjektīvi intīms pārdzīvojums, vai politiski aktuāla problēma."
Ķikāns, Valdis. Divas jaunas dzejoļu grāmatas. Karogs, Nr.10 (01.10.1968).
"Dzejoļu krājumos "Ceļabiedri" (1968), "Slāņojums" (1973), "Sīpolu vainags" (1979), "Izstarojums" (1984), "Karuselis" (arī poēma), "Sausā vasara, lietainā vasara" (abi 1994), "Ar Rīgas atslēgām kabatā" (2002) emocionāli vērtēta pasaule, stāstīts par dzīvē satiktajiem cilvēkiem un vērojumiem, kas gūti, apceļojot citas zemes. Ētiskie ideāli konkretizēti dabas tēlos."
Kurpniece, Diāna. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.