Par dzejoļu krājumu "Zāles pret nemirstību" (Neputns, 2016)
"Tomēr Oroboro (simbols pasaules cikliskumam un mūžīgai pārdzimšanai) savas attīstības laikā Brieža krājumos ir sasniedzis kādu augstāku progresa posmu, proti, niansētāka ir kļuvusi autora attieksme pret galveno savas dzejas instrumentu, t. i., ironiju: „Tagad es lietoju jēdzienu postironija. Tas ir skatupunkts, kurā tu vērsies ar ironijas līdzekļiem pret pašu ironiju un rezultātā nojauc robežu starp ironisku un nopietnu attieksmi pret aprakstīto parādību.” Paradokss un asprātīgas pretrunas [..] autoram jaunajā krājumā vairs nav pašmērķis, bet gan veids, kā neizprotamajā un savādajā (postmodernisms? post-postmodernisms? metamodernisms?) 21. gadsimtā pateikt, ka dažādu kultūru centrā ir viens sasodīti apjucis cilvēks."
Ķirķis, Raimonds. Post-Briedis?
Punctum, 21.04.2016.
Par dzejoļu krājumu "Karaoke" (Neputns, 2008)
"Brieža dzejai, manuprāt, savas paaudzes ietvaros nav līdzinieku, jā, šistas sasaucas ar, piemēram, Vērdiņa dzejas koķetēriju ar kultūras zīmēmvai Manfeldes reliģisko pasaules uztveri, jā, jūtama vecāko kolēģuietekme – Rokpeļņa poētikai raksturīgā sakrālā un profānā sastatīšana,tomēr gan tas, kā autors raksta, gan tas, ko raksta, rada anahronismaiespaidu, it kā rindas par pravieti, kas nodibina rokgrupu, būturakstījis kāds, kurš, no vienas puses, dzīvo šeit un tagad, taču, nootras, viņa pasaules uztvere šķiet raksturīgāka kādam citam laikam,daudz senākam. [..] Nedomāju, ka tas Brieža dzeju padara mazāk vērtīgu, drīzāk tā ir vienano tās savdabīgajām kvalitātēm."
Viguls, Arvis. Sasmīdināt princesi un apraudāties.
Satori, 01.10.2008.
Par dzejoļu krājumu "Asaru gāze" (Neputns, 2004)
"Dzejnieks daudz izmanto reminiscences, alūzijas, kultūras simbolus – gatavas, atpazīstamas valodas un poētiskās domāšanas formulas. Briedi saista lingvistiskie paņēmieni, kas balstīti uz valodas elementu skanisko līdzību, bet jēdzieniskām atšķirībām, piemēram, homonīmija, polisēmija, paronomāze. [..] Valodas vienības Ronalds Briedis ierauga, uztver it kā no iekšpuses. It kā "uzšķērž", attin vaļā pārakmeņojušos tēlus, ikdienišķotas metaforas, idiomas, parunas, atklāj to loģisko nesaderību, atgriežas līdz sākotnējai konkrētai nozīmei, atsedzot iekšējo formu. Un vienā dzejolī blakus nostājas vairākas nozīmes."
Veidemane, Ruta. ..zvani aplaiza lūpas.
Karogs, Nr. 10, 2004.