"Roberta Dambīša mūža ceļā savas dziļas pēdas atstājuši divdesmitā gadsimta vidus satricinājumi, pārvērtības, šaubas un cerības, kuru atblāzma joprojām zib un plaiksnās pasaules apvāršņos. Vidzemes jauneklis, nule modies dzīvei, tiek ierauts kara viesuļos. Viņa sapni un nodomi iekrīt bumbu sprādzienu izārdītajās krāsmatās un bedrēs. Viņš skumji lūkojas uz mīļotās ziemeļzemes pusi, bet notikumu un nedienu vilnis puisi rauj arvien tālāk uz dienvidiem. Gājputna ēna krīt Vidusjūras viļņos un Ēģiptes smiltājā. Un tas ir pēdējais sveiciens no dzimtenes, no Gaujas, no Daugavas līčiem, ap kuriem pavasaros ievas sastājas kā mātes vai līgavas. Raugoties melnajās debesīs, kas liecas pār Suecas kanāla ūdeņiem. Roberts Dambītis pirmo reizi sajūt nepieciešamību rūgtos pārdzīvojumus izteikt vārdos. Šo mēnešu un gadu atmiņas sakrājas daudzos pierakstos, no kuriem daļa tiek publicēta “Karogā” un “Dzimtenes Balsī”.
Nokļuvis Austrālijā, Roberts Dambītis neaizmirst Latviju. Tā viņam allaž acu priekšā, sirdī un prātā. Rodas dzejoļi, kuros autors pauž svešuma izraisītās emocijas. Vēstules lido pāri okeāniem un kalniem uz Rīgu, kur 1964. gadā nāk klajā Roberta Dambīša dzejas grāmata "Zem Dienvidu Krusta".
Pēc tam dzejnieks pats ir vairākkārt apmeklējis dzimto zemi, šeit nosvinējis arī savu apaļo jubileju. Ar kolhoza ”Ādaži” darbavīru Jāni Leici savukārt esmu ciemojies Dambīšu ģimenes viesmīlīgajās mājās, kur namatēvs daudzos Latvijas izdevumus labprāt aizdod palasīšanai tuvākajiem un tālākajiem kaimiņiem."
Vējāns Andris. Atkalsastapšanās ar Robertu Dambīti. Dzimtenes Balss, 1987. gada 23. jūlijs