Par dzejas krājumu "Atvēzējies glāstam" (Liesma, 1986)
"Dzejoļu krājums "Atvēzējies glāstam" (1986), kurā konceptuālā un mākslinieciskā aptuvenība neļauj dzejā realizēt suverēnu poētisko pasauli. [..] Rimanta Ziedoņa stāsti iekļaujas postmodernisma prozā. Tajos nav reālpsiholoģiska vēstījuma, apziņas, respektīvi apgūtās kultūras pieredze dominē pār dzīves pieredzi, vārda nozīme atklājas ne vien prozas tekstā, bet arī ārpus tā – pasaules kultūras kontekstā."
Kalniņa, Ieva. Rimants Ziedonis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
""Atvēzējies glāstam" skan jau efektīgi, paradoksāli, skan arī kā solījums atvēzēties jaunam poētiskam vārdam. Un tajā pašā laikā šajā atvēzienā ir acīm redzams naivums. Ne jau tas izbrīnītais ņaivums, kas atklāti veras pasaulē un mēģina to saprast. Ne jau tas mīļais, bērnišķīgais. Tā pretenzija, kura ir Rimanta Ziedoņa dzejoļos, sevi par naivu vis neatzīs. [..] Autoram vēl ir tā poētiskā stadija, kad iespējams (un vajadzīgs) vairāk meklēt un atrast."
Skujenieks, Knuts. Raibs starpstāvoklis. Literatūra un Māksla, 21.11.1986.
Par stāstu krājumu "Dzīves pieredze un ziepju burbuļi" (SIA Latvijas Jaunatne, 1992)"Rimanta pasaule grāmatā ir ekoloģiski tīra. lespaids, ka pasaules "izskats" ir "ņemts" no pasaules radīšanas perioda. Tas ir svinīgumā un bijībā skaists. Draņķi, šausmas, visi mēsli ir cilvēkos, kuros tie arī paliek, daba dīvainā kārtā netiek sakropļota. Cik nepamācoši, vai ne? Arī autora sieviešbūtnes ir no tā paša svētsvinīgā materiāla. Absurditātes fantasmagorijām nav fatalitātes, tās ir kā papē grieztas, kamēr daba elpo klasiķu episkumā pat tad, ja piesaukta tik detaļās. [..] Savā grāmatā Rimants tiešām neiegrūž nabaga nelaimīgos personāžus možās sociālajās kustības, jo tie tur jau eksistē. Un nekāda alternatīva viņus negaida. Arī iluzora kompensācija ne. Šīs privilēģijas ir piešķirtas tikai autora "es". Var jau būt, ka nežēlīgs malā stāvošā reģistrējums ir laba terapija pūlim, lai tas pašidentificētos, taču tad automātiski rodas jautājums par "labajiem" un "sliktajiem" (Kanetti). Gribot negribot arī malā stāvošajam ir nostāja - kā autora gadījumā."
Repše, Gundega. Ceļojums burbuļu pieredzē. Literatūra un Māksla, 04.12.1992.
Par Rimanta Ziedoņa prozu"Rimants Ziedonis pēdējos gados mērķtiecīgi turpina nevis izdomāt, bet pierakstīt realitātes nastu. Viņš rada dokumentālo prozu par cilvēkiem un vietām Latvijas tagadnē un vēsturē. Tas viņu ir aizvedinājis tālu prom no dzejas un 1992. gadā publicētās stāstu grāmatas "Dzīves pieredze un ziepju burbuļi", kas lieliski iederējās deviņdesmito gadu sākuma un vidus alegoriskajā, metaforām pārbagātajā un kultūras pieredzē balstītajā latviešu īsprozā un arī papildināja kopainu, kur "ierakstījās" Mārtiņš Zelmenis, Guntis Berelis, Aivars Ozoliņš. Rimanta Ziedoņa īsproza jau tajā laikā, lai arī ar ironiju piesātināta, netiecās izspēlēt intelektuālus stāstus; tā, ņemot niecīgu notikumu, darbināja cilvēka sajūtas kosmiskās apziņas sapņa līmenī. [..]
Gan kopā ar tēvu sarakstītajā un 2006. gadā izdotajā grāmatā "Mežu zemē Latvijā", gan "Paradoksālajā Latvijā", gan jaunākajā veikumā – "Austrumu robeža" Rimants Ziedonis uzmeklē šķietami neaktuālo, grūti skaidrojamo tepat Latvijā un iesaista to domas apritē. Nav pārspīlējumu, nav uzspēlēta mesiānisma. Ir dzīvās vēstures fakti (tajos bieži vien ir daļa pārspīlējumu) un nākamībai fiksēta mūsdienu mutvārdu folklora."
Ceplis, Rimands. Ceļojums uz perifēriju. Karogs, 2009, Nr. 5.