Rihards Ērglis

Dzimis mežsarga ģimenē. Precējies ar Krišjāņa Barona mazmeitu Birutu Baroni, meita aktrise Ilze Ērgle, dēls inženieris Rihards Ērglis.

Romānā "Pelēko baronu senči" (1937) tēlotas 19. gs. 1. puses dzīves ainas (līdumu līšana, konflikti ar muižu un baznīcu), dominē savu māju iekopšanas romantika. Ērgļa prozai raksturīga laba dabas izjūta, monolīti raksturi, bagāts etnogrēfisko detaļu klāsts un vēsturiski precīzs reāliju tēlojums, raita darbība. Rakstniecību Ērglis uzskatījis par vaļasprieku, par galveno savas darbības jomu atzinis vēsturi. Sarakstījis vēsturiskas apceres "Kur atradās senā Zemgales osta?" (1938), "Kā cēlies Vidzemes nosaukums?" (1940) un plašu pētījumu "Zemgales neatkarības vēsture" (1936). Savus vēsturiskos pētījumus Ē. balstījis uz daudzu vēstures avotu salīdzinošu analīzi, veidojis tos viegli uztveramus.

Rihards Ērglis - vēl tikai pirmo reizi dzirdēts vārds vai pseidonīms latviešu li teratūrā," tā recenziju par R. Ērgļa pirmo grāmatu "Pelēko baronu vectēvi" (1928) iesāk P.Ķikuts ("Domas", 1928,9). A. Grīns izrādās zinošāks, jo savā recenzijā ("Latvis", 1928.2.1X) raksta, ka R. Ērglis ir jauns autors, bet ne jauns gados. Apbrīnojami vispusīgi kritika novērtē jauno grāmatu. Visatzinīgāk izsakās A. Grīns. lesācis ar apgalvojumu: "šī grāmata pieskaitāma vērtīgākām, kādas šogad parādījušās atklātībā," viņš atzīmē stāstījuma episki rāmo un reizē aizraujošo plūdumu, izsaka lepnumu par līdumnieku cilti, "jo ātri iznīkst karos gūtā varoņu slava, bet darba varonības piemiņa nekad ar zāli neaiz augs", un "Pirmatnējas vienkāršības svaigums dveš pretim no‘ šī romāna varoņiem un un šī svaiguma apvējots atspirgst arī lasītājs, kuru sagandējusi mūslaiku tukšā dunoņa.” P. Ķikuts atbilstoši saviem uzskatiem pavīpsnā par varoņu sentimentālu ideali zāciju, par miglainu tautisko romantismu un aizrāda, ka "taisni klaušu laiku iekārtā varētu atrast vietu īstai kultūras cilvēka skepsei". Otrā recenzijā P. Ķikuts pārāku ma sajūtā ironizē: "Mēs nepārspīlēsim, ja teiksim, ka "Pelēko baronu vectēvi" noslīks "lēto" grāmatu plūdos. Tikai - nezināms tas, ko darīs autors. Vai viņš tur nogrem dēs arī savu spārnoto vārdu?" ("Latvju Grāmata", 1928,6.). A. Goba atzīmē galvenos sižeta metus, tēlojuma vienkāršības un nopietnības spēku un secina:"Var nomanīt, ka stāsta autors ir mednieks, pazīst meža un meža iemītnieku dabu." ("Daugava", 1928,12.) Ed. Virza atzīst, ka grāmatu sarakstījis "ļoti pareizi* un dziļi domājošs cilvēks. (..) . Stāsta autorā redzams patiess literārisks talants, kam sevišķu svaru piešķir ap rakstu pamatīgums un veclaicīgi rakstīšanas paņēmieni" ("Brīvā Zeme", 1928. 31.VIII). Recenzijā par R. Ērgļa nākošo grāmatu Ed.Virza autoru nosauks pat par "greznu talantu". Atzīmēti arī dabas trūkumi: rusicismi valodā, didaktika, feļetonisks skatījums uz tagadni, liekvārdība, situāciju atkārtošanās, raksturi "bez stingras noteiktības". šajos vērtējumos ir pateikts ļoti daudz. To īsti redz, ja zinām, kas Rihards Ērglis ir laikā kad iznāk viņa pirmā grāmata? No kurienes viņš nāk? Uz kurieni iet? R.Ērglis nāk no Mazzalves pagasta "Rocēniem", viņa senči savas mājas ielīda līdumos, bija mežsargi. Arī rakstnieka tēvs, kādreiz beidzis Kurzemes skolotāju semināru Irlavā, bija mežsargs, visu darīja ļoti pamatīgi. Par eksportēto sviestu viņš saņēmis Viskrievijas lielo sudraba medaļu. "Rocēnos" bijuši 70,8 ha zemes, 40 govis. Liela, bagāta saimniecība, par tās pagātni acīmredzot ārī ir domājis rakstnieks, strādājot pie pirmās grāmatas, ar mīlestību domājis. Lauku darbu un meža dzīves poēzija strāvot strāvo no tās lappusēm, jo autors to labi pazīst no jaunības dienām un mednieka gaitām. R. Ērglis ir jaunākais studentu korporācijas "Tālavija" dibinātājs 1900. gadā, kad, pabeidzis Jelgavas ģimnāziju, uzsāk studijas būvinženiera specialitātē Rīgas Politehniskajā institūtā. Studijas viņš pabeidz 1906. gadā un līdz 1920. gadam strādā Novgorodas guberņā par inženieri un zemstes ceļu pārzini, projektē tiltus. Vienlaikus viņš 1910. gadā pabeidz Ķeizarisko Pēterburgas Arheoloģijas institūtu, vēlāk kļūst tā īstenais loceklis, piedalās institūta zinātniskās biedrības darbā, kādu no viņa priekšlasījumiem biedrība iespiež uz sava rēķina. 1920. gadā R. Ērglis atkal ir Latvijā. Būdams bēgļu palīdzības komitejas priekšsēdētājs, viņš vada bēgļu atgriešanos, tādēļ pats pārbrauc tik vēlu. Uz robežas viņam tiek atņemtas monētu un pastmarku kolekcijas, ko nedrīkst izvest no padomju Krievijas, tāpat tiek atņemtas ari zinātniskas grāmatas un četras klades ar pašarakstītām dzejām un stāstiņiem, arī tās nedrīkst izvest. Novgorodas guberņa paliek nekustamais īpašums – māja un mežs. R. Ērglis strādā Rīgā par Zemkopības ministrijas nodaļas vadītāju, vēlāk līdz pat 1940. gadam ir Hipotēku bankas un akciju sabiedrības "Drošība" padomes loceklis. 1927. gadā viņš apprecas ar Kr. Barona mazmeitu, cand. iur. Birutu Baroni. Pēc gada piedzimst dēls, un viņam tiek dots vārds Rihards, viņš kļūst inženieris, tāpat kā tēvs, 1959. gadā saņem LPSR Valsts prēmiju par radio un telefona ražošanas procesu automatizāciju. Vēl pēc 2 gadiem piedzimst meita Ilze, mana sarunubiedre. Bet atgriezīsimies vēlreiz 1928. gadā. Pirmās grāmatas manuskriptu izdevējam A. Gulbim aiznes R. Ērgļa tuvinieki, autoram pašam nemaz nezinot, kamēr viņš Berlīnē kārto mājas pārdošanas lietas (par iegūto naudu R.Ērglis nopērk namu Rīgā, Miera ielā, vēlāk arī Kr. Barona ielā). Seko romāna turpinājums "Pelēko baronu tēvi" (1929), abas daļas izdotas 1937. gadā vienā grāmatā ar nosaukumu "Pelēko baronu senči”, 1956.-1957. gadā tā iznāk atkārtoti emigrācijā izdevniecībā "Latvju Grāmata". R. Ērglis sevi nav uzskatījis par rakstnieku, bet gan par vēsturnieku, taču visu mūžu darbojies dažādās tautsaimniecības nozarēs. "Viņš bija spējīgs un gudrs vīrs," saka par tēvu Ērgles kundze. Viņu gribējuši vēlēt Saeimā, bet viņš atteicies. "Viņš teica, ka ar politiku viņš nenodarbojas, ka viņam tas ir līdz kaklam un ka viņš nevar ciest to destruktīvo domāšanu, un ka tur ir jānodarbojas ar mēles kulšanu," saka Ērgles kundze un piebilst: "Kad viņš kaut ko darīja, tad viņš darīja. Piemēram, viņam bija lielākā pastmarku kolekcija Baltijas valstīs." Tad, re, no kurienes pirmajā grāmatā ir feļetoniskās notis par sava laika vājībām! Re, kāpēc 1929. gadā tapis satīriskais stāsts "Jaunsaimnieka Sviedriņu Pētera gaitas", kurā tēlots darba cilvēka apjukums partiju ķildās. Zeme, darbs, tauta kā ideāls, kā pretstats destruktīvajiem spēkiem cilvēkos un sabiedrībā kopumā - šāds pasaules skatījums ir visā R. Ērgļa daiļradē.

Anita Rožkalne. Uzdrīkstēties gribēt. Versija par Baronu-Ērgļu dzimtu. Literatūra un Māksla, Nr.8 (06.03.1992)

–1900
Jelgavas ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava

–1910
Sanktpēterburga
Beidzis Pēterburgas Arheoloģijas institūtu

1906
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Ieguvis būvinženiera specialitāti.

–1940
Zemkopības ministrija
Rīga
Zemkopības ministrijas nodaļas vadītājs

1906–1920
Novgoroda
Novgorodas guberņā inženieris un zemstes ceļu pārzinis.

1945–1950
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Rīga

Studentu korporācija "Talavija"
Lāčplēša iela 30, Rīga
Viens no studentu korporācijas Talavija dibinātājiem.

Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja Petrogradā
Sanktpēterburga
Bijis bēgļu komitejas priekšsēdētājs un vadījis latviešu bēgļu atgriešanos dzimtenē.

1950
Rīgas Pirmie Meža kapi