Pīters Miglinīks

Pīters MIGLINĪKS dzimis Andrīva un Agates Miglinīku ģimenē. Vecāki viņam devuši arī vārdu Andrejs par godu tēvam un Nikolajs - par godu Zaļmuižas lielkungam Nikolajam Nikolaja dēlam Rozenšildam-Paulinam. Tēvs strādājis par ekonomu vai pārvaldnieku muižā. Citur minēts, ka papildus vārdi - Andrīvs un Meikuls jeb Miķelis (sal. P.Zeile. Latgales gaismas saucējs. Latvijas Vēstnesis, nr. 424./425. 24.11.2000.)
Pītera Miglinīka māsa Anna Miglineica-Rancāne ir priestera Nikodēma Rancāna māte; viņa māsa Marta Miglineica-Kempa ir nacionālās atmodas darbinieka Franča Kempa māte; viņa brālis Andrīvs Miglinīks ir Krāslavas ģimnāzijas direktora Dr. Joņa Miglinīka, notāra Boleslava Miglinīka, skolotājas Teklas Miglineicas tēvs.

Pēc Pētera Zeiles rakstītā Pītera Miglinīka iemīļotā ir Sofija fon Rozenšilda-Paulina, Zaļmuižas muižkunga meita, Pēterburgas konservatorijas absolvente, Ludzas mūzikas skolas vadītāja un pianiste.

Krustdēli - Francis Kemps un Nikodēms Rancāns.

Pītera Miglinīka dzejoļi [pilns korpuss]Nemit, draugi, glōzes rūkā, pa vīnai izdzersim! / Jymā gori sleicynoisim, bādai acs aizlīsim.
Piedz. Ei, ei, nabādojit, pōrdzeivōsim vysi. / Ai osorom bādom sovom napaleidzēt myusim.
Uz pasauļa nataisneiba krepka kai myurs ira. / Myura, myusim ar kulakim narozsist tod, čyra. Piedz.
Bādu cīst mes dajūkušy, mōkom treisēt soltumā. / Ka naboim draugu nava, tys jau seņ [defekts rokrakstā]. Piedz.
Uz pasauļa laima ira, toļka na dēļ vysu; / Uz pasauļa prīca ira, toļka na dēļ myusu. Piedz.
Kuram toļko saule speidļa, tys nikod naīgōdōd, / Ka daudz kuram cīšy solts ir, jis ab tū nabādōs. Piedz.
Nava myusim dōrgu drēbu, ni kambaru, klēšu, / Bet por tū tod dušys myusu malny kačy naplēš. Piedz.
Zalta teļam nazaklonit, cyta laimai naskaudit, / Pret vareigim šō pasauļa nalauzit capuru. Piedz.
Lepneigim jus kulak` rōdit, dūdit rūku nabogim, / Na brovi durit nataisneibai, a taišni pošā acī. Piedz.
Dzeives myusim nabyus žāl, kad un nūmērt daīs. / Te mes nikō napamessim, tikvīn vōrgu dalis. Piedz.

Dzerit, draugi, glōzes dreižōk, laiku eisu taidu / Atīt gaška, smērts dēļ myusu, izrucēs nu bādu.
Piedz. Ei, ei, nabādojit, vysi pōrdzeivōsim, / Atīs gaška smērts dēļ myusu, atims bādas myusim.
Uz pasauļa česnūs ļaužu gona ir bez myusu. / Jī kai Kains nazisteidzās brōļa nūsist mīsu. Piedz.
Cyta laimai naskaud nikod uz pasauļa, / Kad jis treis un maizis prosa, stōvādams uz sauļa. Piedz.
Olkonam jī gon daudz paleidz, porōdā dūdami, / Ka jis por tū aizliks jūsim nu mugoras kraukli. Piedz.
Gotovi da ašņa sist ir vysod nabadzeņu, / Kad jis, olkons byudams, nūzūg maizes gorūzeņu. Piedz.
"Kam nalyudzat dīva sova, vōrgūs dzeivōdami, / Por tū vysu, kū jis roda, por nīku byudami?" Piedz.
Navarim mes paēst reitam, koč agry paceļti, / Un ar leitu soltas tyuces sausu šnūr` aplīti. Piedz.
Kad jau mes acis izpletēm, taids pat beja pasauļs, / Un kad daīs acis aizmīgt, taids pošs paliks pasauļs.

Maņ pateik byut kūpā ar brōlim un mōsom, / Maņ pateik līt svīdrus un asni par jim.
Maņ pateik, ka uzvaru gyun lobais, / Ka ļaunais izgaist kai tymsa nakts.
Maņ pateik tōs bādas, kū cīš brōļi, mōsas, / Jō bādu un nalaimu tauta mes esam.
Bet reizi par vysom mums atmirdzēs laime - / Mes byusim še kungi tod dzymtajā zemē.
Ar taisneibas spōrnim mes ceļsimēs gaisā / Un vaļdeisim paši par sevi un zemi;
Mes byusim tad varoni cāli un stipri / Kai jyurmolā stōvūšō myužeigō kliņts!
Teksti citēti pēc: Aleksejs Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga, 1987, 177.-179.lpp.

Taču šis mazums [Pītera Miglinīka dzejoļi] ir visas Latgales rokraksta literatūras lepnums (..). Miglinīka nemierpilnā taisnības cīnītāja dzīve kļuvusi par leģendu; tajā mijas kunga spīvs naids un zemnieku dievināšana, spožas uzvaras tiesās zemnieku labā un cietumā iemantota slimība, kuras iznākums - vīrs "lels kai kolns" aizgāja nāvē 33 gadu vecumā (..). [Viņa dzejā] rūgtais glāzes prieks, sarkastiskais "česnūs ļaužu" izsmējiens ar pārsteidzošu līdzību atgādina nedaudz vēlākās E. Veidenbauma dzejas noskaņu. Būt pretī netaisnībai un "vareigim šō pasauļa" - tas ir aktīvas dzīves stājas sauciens, cīņā sauciens (..); šis pārdzīvojums fascinējoši iedarbojas uz uztvērēju. Miglinīka protests bija apzināts, dzejoļi klaji pauda nesamierināmību ar pastāvošo kārtību, aicināja cīņā par taisnību.
No: Aleksejs Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga, 1987, 177.-179.lpp.

Ari latgalim Dīvs beja pīškeiris vodūni, kungu gaitom beidzūtīs. Tys beja Pīters Miglinīks. Jam tryuka leidzekļu īgyut augstškolas izgleiteibu, bet ari bez tōs jys sovu misiju izpiļdeja - lelu misiju, kū var veikt tikai lelais. Jys lyka pamatus Latgolas ļaužu dzeivei. Jys pyrmais atroda, ka myusu Dīvs nūlicis lobā vītā, ka tū naapdraud iznycynojūši dobas spāki (..) jys lyka latgaļu dzeives pamatā sekojūšas idejas: 1. Ceineitīs par taisneibu. 2. Nakleist svešumā, bet palikt uzticeigim sovai dzimtinei. 3. Navys sovu zemi atstōt, bet atgyut atpakaļ tū, kas atjimts. 4. Steigtīs pēc gora gaismas. 5. Ceņstīs pēc saimnīcyskas nūsastyprynnōšonas. 6. Turētīs kūpā, byut vinōtim. 7. Palikt pi sovim tykumim un tradicijom. 8. Styngri turētīs pi sovas ticeibas. 9. Lītōt dzymtū mēli. 10. Ticēt lobōkai tautas nōkūtnei. Te ir vasala ideologija - tautas dzeives ceļš, pa kuru ejam jau trešā paaudzē.
No: Ontons Rupaiņs. Pīters Miglinīks. Rēzekne, 2000, 35.-36.lpp.

P. Miglinīks darbojās kā pirmais Latgales revolucionārs un apgaismotājs, pulcinot sev apkārt zemniekus, lasot viņiem avīzes, grāmatas, izskaidrojot likumus. Viņš bija pirmais (un tajā viņa esības vēsturiskā jēga!), kas atklāti uzstājas pret jebkura veida netaisnību - sociālo, nacionālo, reliģisko, kulturālo. Līdz ar to iestājās par vispārējām cilvēka tiesībām.
No: Pēteris Zeile. Latgales gaismas saucējs. Latvijas Vēstnesis, nr. 424/425, 2000).

Pītera Miglinīka dzejoļu noraksti glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā A.Apīņa fondā nr. RXA300,51.

Andrejs Nikolajs

1862–1864
Zaļmuižas pagastskola
Miglinīki
Mācās, gada laikā trīsklasīgo krievu tautskolu jeb pagastskolu pabeidz.

1865–1867
Rēzeknes apriņķa skola
Rēzekne
mācījies; pēc citām ziņām 1865. gadā pabeidz skolas III nodaļu kā viens no četriem audzēkņiem, skolas pārraugs Timofejevs par Miglinīku raksta: "Šis puika, nabadzīga zemnieka dēls, skolas laikā izcēlās ar savām spējām, nenogurdināmo centību un priekšzīmīgo uzvedību. Viņam ir stipra griba turpināt izglītību. Skolas padome lūdz Daugavpils mācību apgabala skolu direktoru ņemt līdzdalību viņa atbalstīšanā."Citēts pēc: N. Rudko, P. Tretjuks. Ieskats Latgales skolu vēsturē. Viļāni, 1990. 48.lpp.Pēc citām ziņām - skolu beidzis (1867) ar zelta medaļu, ieguvis tautskolotāja tiesības.

1867–1870
Zaļmuiža
Skrīvera palīgs, vēlāk grāmatvedis. Gatavo rakstus par zemnieku stāvokli Latgalē un tos publicē Pēterburgas laikrakstos; atbalsta zemniekus, palīdzot ar sūdzību un lūgumrakstiem pagasta tiesā. Darbības ilgums Zaļmuižā jāprecizē.

1870–1874
Viļaka
Pagasta skrīveris, aizstāv poļu muižniecību un zemniekus pret pārkrievošanas un konvertācijas draudiem pareizticībā. Par to atstādināts no amata. Laiks precizējams.

1874–1881
Iugulova
Makašānu pagasta skrīveris. Domstarpības ar Zaļmuižas muižnieku Paulinu zemnieku tiesību jautājumos. Paulins pārmet Miglinīkam zemnieku musināšanu uz dumpi, bet arī pūlas salīgt mieru. Zemnieki nostājas Miglinīka pusē, ignorē kungus un muižniecības lēmumus. Miglinīks bailēs no vajāšanām bēguļo. Zaļmuižas rijas ugunsgrēkā Miglinīks tiek apvainots kā dedzinātājs.

1881
Ludza
11 mēneši cietumā, apsūdzība - dedzināšana un zemnieku musināšana. Galu galā ar vārgu veselību, iedzīvojies tuberkulozē, 1882. gada tiesa Miglinīku attaisno.

1981
Zaļmuiža
"Uz Nautrēniem. Stādīsim ozoliņus Miglinīka dzimtajā sētā pie Zaļāsmuižas (..). Vilnis iekaļ Zaļmuižas milzīgajā mūra sienā pie izejas uz skaisto birztaliņu abu Latgales pasionāru Jūrdža un Miglinīka vārdus. "Citēts pēc: Imants Ziedonis. Tutepatās. Karogs, 1990, nr. 12, 58. lpp.

1989
P. Miglinīka iela, Ludza, Ludzas novads
Bijusī Nikolaja Ostrovska iela pārdēvēta par Pītera Miglinīka ielu pēc 1989. gadā izvirzītas Ludzas iedzīvotāju ieceres. Ielā atrodas Ludzas 2. vidusskola.

1883
Desetnīku kapi
Apbedīts. "Beja solta zīmas dīna, bet tik daudz ļaužu nabeju nivīnā tērgā redzējis. Beja moz dzīdōtōju, tōpēc ka vysi raudōja. Pēc paglobōšonas ļauds stōvēja pi Andrejiča kopa, cikom satymsa nakts..."Korņilova atmiņas. Citēts pēc: Ontons Rupaiņs. Pīters Miglinīks. Rēzekne, 2000, 58.lpp.