Pēteris Ķuzāns par sevi“Es nedzeru, nesmēķēju, nedejoju, neapmeklēju kafejnīcas, bārus, krogus, bet interesējos par filozofiju, zinātni, mākslu, gribu ceļot. [..] Šodiena iezīmējas ar pieaugošu aktivitāti, ar darbu pēc noteikta plāna. No rīta studēju “Kapitālu”, pēcpusdienā vācu valoda, vakarā atgriežos pie politekonomijas, nedaudz ziedošu daiļliteratūrai. Jādabū vēstures grāmatas. Vēl būs vajadzīga zemes un dabas izzināšana. Vācu, angļu, krievu valodu mācos, pēc tam būs franču, latīņu, spāņu. Diktāti, lasīšana skaļā balsī, sarunas, pareizrakstība, gramatika. Mācoties valodas, jākrāj izteicieni un epiteti. Visa dzīve pārdzīvojumiem bagāta un pētīšanas cienīga. Brīvē izgājušam vērot apstākļus, sociālo vidi, cilvēku izjūtas! Rakstīt sīku dienas grāmatu!
Man ir divdesmit septiņi gadi. No tiem pieci ar mēnešiem pavadīti Jelgavas, Rīgas un Liepājas cietumos, kur esmu pietiekami mācījies pazīt savas bijušās dzimtenes dūri. Pirmais vārds turpmākam nepārtraukts darbs. Tikai strādājot un domājot izveidosies mans “es” un rūdīsies prāts. Un tomēr fons, uz kura jāveido šis “es”, ir proletariāta tēls. Mana mīļā man raksta: “Tu atkal gribēsi būt viens un brīvs”. Kā lai pasaku, ka viņa maldās...
Pieci gadi ir diluši mani spēki līdz ar cietuma tupelēm uz kameras asfalta. Un nākotnē var būt vēl citādāk. Es varu upurēt pēdējo sevi, to brīnumaino dabas veidojumu, augstāko matērijas formu dzīvību. Tas būs lielākais gandarījums nākošiem pēc manis. Es būšu viens no tiem tūkstošiem, kuri nepieciešami vēsturiskajām kustībām. Vai esmu egoists? Nē, tikai pasaku Tev to, mīlā, lai neiedomājies mani savā fantāzijā tādu, kāds īstenībā neesmu.”
No Pētera Ķuzāna cietuma dienasgrāmatas. (Citēts pēc: Ķuzāne, Lūcija. Tajā īsajā brīdī, ko dzīvojam... Padomju Daugava, 1980, 6. maijs.)