Pēteris Gūtmanis
19.08.1848 – 03.12.1916
Pēteris Gūtmanis (1848–1916) – skolotājs, literāts un publicists. Tērbatas Universitātē studējis tieslietas un aktīvi iesaistījies Ata Kronvalda vadītā latviešu inteliģences pulciņa darbībā. Literārajai darbībai pievērsies studiju gados. Publicējis humoristiskus un satīriskus dzejoļus, literārās mīklas un parodijas. Publikācijas galvenokārt parakstījis ar pseidonīmu, šifru vai publicējies anonīmi. No 1873. gada dzīvojis Pēterburgā, kur iepazinies ar latviešu inteliģences pārstāvjiem. Organizējis latviešu teātra izrādes (vācu biedrības "Palme" paspārnē), darbojies biedrībā "Burtnieks". Bijis satīrisko almanahu "Jauni dunduri" (1875), "Dunduru pēcnākami" (1876), "Dunduru padēli" (1877), "Dundurs pats" (1878) oficiālais izdevējs. Almanahos "Dunduri" publicējis savus krievu rakstnieka Ivana Krilova fabulu tulkojumus un ar Ausekli kopīgi sacerētās satīras. Dzejas un prozas almanahu satīras vēstījums vērsās pret sabiedrības morāles divkosību un šķiru privilēģijām. Tulkojis no krievu, poļu un vācu valodas. 1885. gadā žurnālā "Rota" publicējis poļu rakstnieka Jozefa Kraševska vēsturisko romānu "Jaunais varonis". Nepublicēta palikusi Frīdriha Šillera drāma "Vilhelms Tells". Nodibinājis un vadījis Latviešu savstarpējās palīdzības biedrību Pleskavā, bijis Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis. Rakstījis par biškopības jautājumiem laikrakstā "Rīgas Avīzes".