No 1931. līdz 1933. gadam bijis mēnešraksta "Līvli" ("Lībietis") faktiskais redaktors, tur arī sācis publicēt savus rakstus un dzejoļus.
Rakstījis par lībiešiem vairākās valodās, piemēram, par Dundagas lībiešu nemieriem (Ventspils pilsētas laikrakstā "Brīvā Venta" 1960.3.IV), par dzimto Sīkragu (krājumā "Laanemeresoomlaste etnokultuuri kusimusi" – "Baltijas jūras somugru etnokultūras jautājumi", Tallinā 1982), referējis igauņu Dzimtās valodas biedrībā par lībiešu valodas kopšanu (materiāli publicēti igauņu un lībiešu valodā biedrības gadagrāmatā "Emakeele seltsi aastaraamat. 1977, Tallinā 1978).
1935: lībiešu lasāmgrāmata Jemakīel lugdobrānttoz skūol ja kuod pierast ("Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājām", Helsinkos, sastādītājs un autors) ir Damberga izcilākais sasniegums lībiešu grāmatniecībā.
Somu valodnieks S. Suhonens Damberga stāstījumu atlasi publicējis atsevišķā grāmatā "Liivin kielen naytteita" ("Lībiešu valodas paraugi", Helsinkos 1975).
Sastādītie izdevumi
Kopā ar T. Karmu Dambergs sastādījis izlasi "Lībiešu tautasdziesmas" (teksti lībiešu un latviešu valodā, Rīgā 1980).
Lībiešu-latviešu-igauņu vārdnīcas sastādīšana T. R. Vītso vadībā apstājās pie S burta.
Atdzejojumi
Dambergs atdzejojis lībiski cittautu dzeju, kopā ar E. Kallasi tulkojis Ernesta Birznieka-Upīša, Leona Paegles un Regīnas Ezeras prozas darbus igauņu valodā.
Kopā ar T. Karmu savācis materiālus un sagatavojis parindeņus H. Skujas ierosinātajai lībiešu dzejas antoloģijai (lībiešu un latviešu valodā).
Damberga paša dzejoļi H. Skujas atdzejojumā publicēti arī latviešu presē.
Sabiedriskā darbība
Dambergs bijis daudzu lībiešu vai viņiem veltīto pasākumu organizētājs un dalībnieks, viens no dziesmu ansambļa "Līvlist" dibinātājiem (1972) un aktīvs dalībnieks, valodas konsultants.