PAR PĀVILU LAIZĀNU
"Pōvuls Laizāns napīdarēja pi tīm, kas nazynotu sovas vērteibas. Jys beja intelektuali gotova, nūbrīduse personeiba. Un todēļ jys strōdōja un veice tū dorbu, kas beja pīmārōts jō gora dōvonom, jo karakteram un raksturam. Jaim natryuka paškritikas, ar kuras tryukumu tik daudzi slymoj myusu jaunō paaudze. Jys beja uzmaneigs, kai pret citim, tai ari pret sevi. Jys zynoja sovas ciļvēciskōs vōjeibas, bet zynōja ari sovas vērteigōs īpašeibas. Jys saprota leidizcylvāku, atsauceigs beja pret ikvīnu, bet tymā pošā laikā styngrs beja sovā pōrlīceibā, nalūkami — iztureigs sovā grybā, sovā vōrdā un sovā ikšejā goreigā byuteibā. Caur tū jys beja pateikams un cīnejams lūceklis ikvīnā sabīdreibā, caur tū jys beja simpatisks un apsveicams daleibnīks ikkotrā sanōksmē.
P. Laizāns nikod nasadzyna pēc tō omota, kura izpiļdeišonu jys juta na pa sovim spākim. Šamā ziņā jū ar vysaidom lyugšonom navarēja pīlyugt dareit tū, kū jō leidzbīdrs varātu izdareit lobōk, sekmeigōk, piļneigōk. Bet tū, kū jys uzajēme, par tū varēja byut drūšs, ka tys byus izdareits ar vyslelōkū akurateibu. Un ar sevišku ryupeibu un apzineibu jys piļdeja tūs nūpītnūs uzdavumus, kurus jam uzlyka sabīdreiba, vaļsts vai kaida plašōka tautyska organizacija.
Pōvuls Laizāns uzajēme, zeimojās – byus izdareits. Jys naatstōja pusceļā ni drauga, ni dorba, ni pīnōkuma. Jys nasūleja, bet strōdōja, naleida un nasabōze, bet piļdeja. Kaids pretstats jys beja myusu ikdīniškai parōdeibai!"
Trasuns, Jezups. Pōvuls Laizāns. Straume, nr. 8, 01.01.1934.