Par rakstnieka personību
"Pauls Putniņš ir sešdesmito gadu bērns. Tieši netverdams šo gaisotni, viņš sevī to audzēja no paša gēnos iedēstītajiem patiesības mīlestības un uzdrīkstēšanās impulsiem. It kā bez sakara ar tā brīža apkārtni. Sabalsodams ar savu bērnību un uzkrādams vēlākam laikam. Patiesības neapturamība bija dzīva viņā. Ienākdama pa citiem ceļiem, uzaugusi citā veidā, tā sāka izpausties turpmākajā darbībā arvien spilgtāk. Un arī izteiksmes veidi uzplauka lielā dažādībā."
Freinberga, Silvija. Pauls Putniņš un latviešu drāmas divi gadu desmiti. Rīga: Liesma, 1989, 19.-20. lpp.
Par daiļrades mākslinieciskajām īpatnībām
"Viņa darbi lielākoties pārpilni ar dzīves materiālu, stilistiski daudzplākšņaini, tāpēc lugās paralēli galvenā konflikta attīstībai ievijas relatīvi patstāvīgas sižetiskas līnijas ar savu autonomu problēmu, kas bieži vien kādā darbā ir aizmetņa stadijā un citā jau iegūst centrālo nozīmi. P. Putniņa lugās darbojas sulīgi raksturi, tie lielākoties ir sabiezināti, izkāpināti. Dramaturgam raksturīgs īpaši izcelts varonis – "muļķis", apsēstais, kurš nostājas pret apkārtējo sabiedrību. Tā ir P. Putniņa mākslinieciskā rokraksta īpatnība – sabiezināt krāsas."
Rūmnieks, Valdis. Pauls Putniņš. Hausmanis, Viktors (atb. red.) Mūsdienu latviešu padomju literatūra: 1960 –1980. Rīga: Zinātne, 1985. 342. lpp.
Par sabiedrisko rezonansi
"P. Putniņa lugas "Uzticības saldā nasta" iestudējums (1981, [Dailes teātrī]) A. Liniņa režijā. Daudziem skatītājiem tas kļuva par teātra un tobrīd arī sabiedriskās dzīves kulmināciju. Reti kuram uzvedumam tika veltīta tik liela uzmanība presē, par to rakstīja gandrīz visi latviešu kritiķi, turklāt problēmu apspriešanā aktīvi piedalījās skatītāji, gan rakstot vēstules, gan izsakot savu viedokli skatītāju konferencēs."
Tišheizere, Edīte. Dailes teātris. Radzobe, Silvija, Tišheizere, Edīte, Zeltiņa, Guna. Latvijas teātris: 80. gadi. Rīga: Preses Nams, 1995. 48. lpp.