Par krājumu "Balādes un dzejoļi" (1957)“Jau grāmatiņu pāršķirstot, redzams, ka
autora tematiskais diapazons ir visai plašs, pat pārāk plašs, lai viss, ko
spalva devusi vienlīdz labi iekļautos kompozicionāli noslēgtā krājumā. [..] Un
tomēr, neskatoties uz šiem kompozicionālas dabas trūkumiem, jāatzīst, ka
atsevišķi Rikmaņa darbi spēj saviļņot un gribas vēlreiz pie tiem atgriezties.
Lasi un pirmajā brīdī pats nesaproti, kāpēc īsti tie patīk – autors neoperē ar
svaigām metaforām un spilgtiem salīdzinājumiem, nav ne pantmēra dažādības, ne
oriģinālu atskaņu. Vienkārša valoda, vienkāršs, pat ikdienišķs saturs, nekā
jauna formas ziņā... [..] Runājot par valodas vienkāršību dzejā, par šīs
īpašības labajām pusēm, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka, pietiekoši paškritiski
nepieejot darbam, vienkāršība dažkārt var pārvērsties paviršībā.”Heislers, Harijs. Par vienkāršību dzejā. Literatūra un Māksla, Nr.13 (30.03.1957)
Par dzejas krājumu "Meklēju tevi" (1972)“Izteiksmes vienkāršība, dabiskums kopā ar
panta muzikālo, līgano plūdumu vairo viņa dzejas pievilcību. Te nav krāšņas vai
pārsteidzošas metaforiskās izteiksmes, dzejiskā skatījuma tēlainība ir ieslēpta
parastos, klusinātos vārdos un nemaz tūdaļ neduras acīs. Daba, priekšmeti un priekšstati, ar ko sastopamies
recenzējamajā krājumā, ir necili, ikdienišķi, tādi, kam parasti paejam garām neapstājoties.
[..] Konkrētais fakts, lieta, parādība šais un citos labākajos Rikmaņa dzejoļos
apaug ar pārdomām par dzīves, mūža un laika ritējumu, par vērtību mērauklām, apvijas
ar emocijām, sirds siltumu. [..] Nenoliedzami labā Rikmaņa dzejas īpašība – vienkāršība,
skaidrība, gleznu precīzās kontūras, atsakoties no sīkākām detaļām, diemžēl
reizumis pārvēršas pretstatā – novienkāršotā abstrakcijā, kad dzejolis zaudē jebkuru
konkrētību un nespēj izraisīt lasītāja iztēli un emocijas.”Kirštentāle, Ingrīda. Vienkāršais un vienkāršotais. Karogs, Nr.7 (01.07.1972)