Oskars Kalējs

Dzimis lauksaimnieka desmit bērnu ģimenē.
1934: smagi saslima ar plaušu tuberkulozi un ilgus gadus ārstējās sanatorijās un tēva mājās.

1940: apprecējies ar Anitu Dauguli.
1944: 10. oktobrī vācu patruļa aizturējusi, 11. oktobrī nosūtīts uz Ventspils darba bataljonu.
1945: janvārī no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Literārā darbība1939: pirmā publikācija – stāsts "Pūpoli" žurnāla "Sievietes Pasaule" 7. numurā.
1944: stāsts "Dižmaņu zvērs" godalgots Sabiedrisko lietu departamenta rīkotajā stāstu un noveļu sacensību konkursā, stāsts turpinājumos sākts publicēts laikrakstā "Tēvija" 28. septembrī līdz 5. oktobrim (publikācija nav pabeigta).
Latvijā stāsti publicēti izdevumos "Mana Māja", "Daugavas Vēstnesis".

Literārie darbi
1946: stāstu krājums "Dzimtenes vīraks"
1960: stāstu krājums "Profesora kundzes vēstules".
Strādājis arī pie romāna "Klusās stundas".

1951: publicēta ziņa, ka Oskars Kalējs, kuram veselības stāvokļa dēļ izceļošana noraidīta, dzīvo Vilandshagā pie Reihenhalles Bavārijā, un strādā pie romāna "Klusās stundas", ko cer pabeigt 1951. gadā. Apgāds "Rīts" Anglijā sagatavo izdošanai viņa stāstu krājumu "Vārdi", bet otrs krājums "Savieši" vēl gaida izdevēju.
1952: rudenī pārcēlās uz Memmingenu.
Kopš 1956: dzīvoja Veilheimā.

Par Oskara Kalēja prozu"Stāstītāja spējas arī Oskaram Kalējam, kas izlaidis pirmo grāmatu ar (gan ne sevišķi laimīgi izraudzīto) virsrakstu Dzimtenes vīrāks. Kalējs ir, tā sauktā, tautas stāstnieku tipa rakstnieks, kam īpaši veicas stāstīt par aizgājušo laiku cilvēkiem savā pusē. Zināma gara radniecība Kalējam ar Andrievu Niedru, jo arī viņš stāsta par tālo gadu tirzmaliešiem vai adulniešiem. Kalējs prot saistīt, stāstīdams arī par jaunajiem brāzmainajiem notikumiem (Zvans)."
Ērmanis, P. Pagājušais gads trimdas rakstniecībā. Sauksme, 1-2, 1948.

Par stāstu krājumu "Dzimtenes vīrāks" (apgāds "Gauja", 1946)"Dzimtenes vīrākā ir četri darbi, kas apzīmēti par stāstiem, bet tikpat labi tos varētu saukt ari par novelēm. Visi tie tēlo Latvijas lauku dzīvi pēdējos gados vai, labāk sakot, cilvēkus pēdējo gadu Latvijas lauku apstākļos. Šie cilvēki un apstākļi nav ne idealizēti, ne kariķēti, bet tajos mēģināts atsegt, ka arī lauku cilvēki nav vairs brīvi no "smalkām kaitēm", ka arī viņi nav nebūt ne tik idilliski, ne tik viengabalaini, ka tos nezin kāpēc vēl arvien dažs cenšas radīt Kalējs šos cilvēkus skatījis nevis caur tādas literatūras acenēm, bet pats ar savām acīm un tā pēc viņa skatījumā nav ne salkanības, ne pliekanības, lai arī tā domāt varētu pavedināt neizdevīgais grāmatas nosaukums. Labākais, gatavākais darbs grāmatiņā ir Dižmaņu zvērs, kur tēloti pašlepna iegātņa psihiskie sablīvējumi, kad viņa pirmdzimtais nav viss, kā tas to cerējis, zēns, bet meitene. Neatceros, ka mūsu literatūrā kāds cits būtu tēlojis līdzīgu dvēseles konfliktus tādā apskatā. [..] mūsu literatūrai sevi pieteicis autors, kurā varam saskatīt nopietnas attīstības spējīgu rakstnieku."
Rabācs, K. Pirmā satikšanās. Latvija, 1948. 20. febr.

"Ar Oskaru Kalēju mūsu literatūrā ienāk jauns prozas rakstnieks, sākdams ar tiem pašiem lauku dzīves tematiem, ar ko sākušas vairākas rakstnieku paaudzes pirms viņa. Var redzēt, ka ari Kalējam nav sveša
tieksme meklēt būtisko un risināt maz skartas problēmas, bet vēl pietrūkst dziļāka lietu un parādību ieskatījuma un izteiksmes spēka. Savus varoņus autors nostāda atjautīgi rastās dispozicijās, bet vēl nav viņa spēkos tās piemēroti atrisināt. Vieglāk liekas rādīt dedzīgus censoņus, kam bez lielām grūtībām pašķiras sekmes, kas samērā viegli tiek galā ar saviem kompleksiem vai arī, kas vēl biežāk – uzburt jūsmīgas skicītes ar kādu cēlu raksturu vai sacīkstei līdzīgu notikumu centri ar neizbēgamajām laimīgām beigām."
Raisters, Ē. Jauns stāstnieks. Nedēļas Apskats, 1948, 9. apr.

Par īsprozas grāmatu "Profesora kundzes vēstules" (Mineapole: Tilta apgāds, 1960)"Interesantākais Kalēja stāstu un noveļu krājumā ir spēcīgā apakš straume – pasaules jaukuma meklēšana. Pat situācijās un cilvēkos, kur, virspusēji vērojot, nekā jauka nav, autors atrod skaistumu."
Zariņš, G. Pasaules jaukumu meklējot. Londonas Avīze, Nr.751 (11.11.1960)

"Jaunajā krājumā pavisam 10 stāstu. Pleci no tiem risina darbība Vidzemes lauķu vidē, viens kādā mazpilsētā, divi – Rīgā, un tikai divi ir ar trimdas tēmatiku. Lauku sadzīvi Kalējs rāda ar vienkāršā reālisma paņēmieniem, apmierinādamies ar situāciju izgaismošanu un tipiskiem raksturiem, bet nerūpēdamies par dramatiska darbības kāpināšanu un noslēgšanu. Parasti viņš iztiek bez psiholoģiskās darbības, tādēļ tēlotie cilvēki parādās viengabalaini, bez iekšējām pretrunām, konfliktiem un cīņām. Konflikti ir ārējas dabas, un tie ir videi parastie un jau daudz tēlotie mīlētāju trīsstūri un paaudžu pretmeti un pārpratumi. Autoram tomēr izdevies parādīt dažus tipus ar pirmreizības svaigumu (piem., vecīgo kalpoņu pavedēju Sveķi stāstā "Novakares dvingā") un dziļi ieskatīties situācijas traģiskā (Juste). Ar līdzsvaroto kārtojumu, vienkāršību un izteiksmes līdzekļu ekonomiju citiem pāri izvirzās stāsts Aka. Titula stāstam ir psiholoģiska darbība, sarežģījumi un atrisinājums, un ar to varbūt iezīmējas autora gatavība ķerties pie sarežģītākiem uzdevumiem. Kalējs izkopis īsu, skaidru un spraigu teikumu, ir skops ar vides tēlojumiem, vēl skopāks dialogos. Viņa stāstījums ir dzidrs un gaišs. Ar to viņš liekas mūsu. rakstniecībā stāvam vistuvāk Sprūdžam – Kalējs cenšas būt objektīvs, tēlotos cilvēkus nevien vērtēt un tiesāt, bet saprast."
Kalve, V. Oskars Kalējs. Profesora kundzes vēstules. Austrālijas Latvietis, Nr.563 (19.11.1960)

Pēteris Bauzis, Ojārs Alks

–1935
Rīga
Kā eksterns beidzis Rīgas vakara ģimnāziju.

Adulienas pagastskola
Aduliena

Bulduru dārzkopības tehnikums
Viestura iela 6, Jūrmala
Beidzis Bulduru dārzkopības skolu.

Rīga
Apmeklējis Zentas Mauriņas literāro studiju.

Latviešu preses biedrība
Vācija
Ilggadējs biedrības priekšsēdis.

Daugavas Vanagi

1939–1943
Latvijas Pasts
1939: Rīgas Galvenā pasta Ierēdnis; kopš 1940: 4. pasta kantora ierēdnis.

1943–1944
Strādājis organizācijā "Tautas palīdzība".

1956–1979
Laikraksts "Latvija" (1946–1986)
Gincburga
Līdzstrādnieks, arī galvenais redaktors (1959–1976, 1978–1979).

1952–1956
Memmingene

1956–1990
Veilheima

Urna ar pelniem nogremdēta Baltijas jūrā pie Neištates Holšteinā.

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par laikraksta "Latvija" ievadrakstu "Pirms 25 gadiem", reportāžām, aprakstiem.
Goda balva presē
1972

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par ilggadēju redaktora darbu.
1979