PAR OĻĢERTA ĀBELĪTES DARBĪBU
"Viens no jaunākajiem un spēcīgākajiem talantiem mūsu kokgrebēju saimē bija grafiķis, arī Sutas skolnieks, Oļģerts Ābelīte (dz. 1909. g.). Viņš ļoti nemierīgs un vispusīgs gars, kam tuvs barokālā mākslas spēks un ķermeņa plastika. Trīsdesmitajos gados O. Ābelīte gūst ievērību ar liela stila gravūrām varā, ieturētām, klasiskā garā, bet ķermeņus īpati deformējot; tad ieinteresējas par litogrāfiju, bet visplašāk kļūst pazīstams ar kokgrebumiem. Šedevrs bija viņa kokgrebumi Ilonas Leimanes romānam "Vilkaču mantiniece" (1943. g), kur tam izdevās apvienot etnogrāfiski — latviskas vides iespaidus ar ļoti dinamisku, personīgu izteiksmes stilu. Sevišķi interesantas krāšņās, barokāli piesātinātās titullapas, kā arī dažas spēcīgas figūru grupas. Ābelīte te demonstrē arī visādus tehnikas eksperimentus, piem. viņjetēm izmanto otiņas tušas zīmējumu atgādinošus kokā grebtus gaiļus un krūzes. Starp labākiem Ābelītes sniegumiem minamas ari 6 ilustrācijas O. Liepiņa stāstiem "Rožainais smaids (1943. g.): ārkārtīgi smalki senās Florences skati, kā arī dekadenti modernās sabiedrības tipi īsti virtuozā tehnikā, ļoti komplicēti sākumburti, kas atgādina klasiskos gravējumus. ' 1944. g. Ābelīte piedalās I Latvijas kokgrebumu izstādē ar veselu rindu lielāka formāta darbu. Tur ir jauki noskaņotā „Klusā daba", kur mākslinieks rāda dažādus retus koku apstrādāšanas paņēmienus, drošais, asi stilizētais "Akts", kur maigs miesas ēnojums pretstatā drošam rokas zīmējumam; toņu bagātas "Puķes", renesanses meistarus atgādinošais „Sv. Pēteris", ārkārtīgi dinamiskais "Jātnieks", tumšas noskaņas pilnā "Meitenes galva", temperamenta pilnais "Pašportrets". Ka mākslinieka attīstība nav galā, pierāda vēlākās ilustrācijas. kur tas no saviem jau īsti "gleznieciskajiem" sasniegumiem atgriežas pie samērā primitīvā Mazerēla stila."
Liepiņš, Oļģerts. Latviešu kokgrebums. Jaunais Vārds: Latviešu literatūras un mākslas mēnešraksts, Nr.2 (01.06.1946)