PAR NIKOLAJA LEČMAŅA DAIĻRADI
"Nikolajs Lečmanis dzejo savā, īpatā izteiksmē brīvajā pantā ar filozofisku ievirzi. Viņš aicina tiekties pēc ārējā un iekšējā dvēseles klusuma, ko parasti var atrast ārpus pilsētu trokšņiem un tvana. Vakara klusumā dzejnieks var sarunāties ar savu Dievu un tas nāk pretim, ja cilvēks dažus soļus pamet Dievam pretim. [..] ir liels patriots un svešumu nespēj pieņemt. Tādēļ sajūtas vienmēr uz ceļa, kā ceļinieks, ejot savā gaismā."
Daģis, Jānis. Karavīrs un dzejnieks jubilārs.
Latvija, 1974, 16. febr.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "ZVAIGZNES LOGĀ" (1962)
"N. Lečmanis mūsu lepni sazēlušajā dzejā ienāk klusu, bez neparastām domu un rakstura īpašībām, un tomēr viņam ir savu doma risināma un pašam savs estētlskais pārdzīvojums. [..] Šai mazajā grāmatiņā ir daudz īstas, pārdzīvotas dzejas. [..] N. Lečmanis prot uztvert Ikdienas lieta daiļumu. Šo daiļumu viņš prot arī izteikt īpata šarma pilnās gleznās. [..] N. Lečmanis ir spējīgs dzejnieks ar ļoti labu dzeju gan estētiskā pārdzīvojuma un veiklās formas, gan filozofiski iekrāsotā ētiska satura dēļ."
Gāters, Alfrēds. Kluss ienācējs lepni sazēlušajā dzejā.
Latvija, 1962, 28. apr.
"Lečmanis zīmē vienu eksistences situāciju pēc otras, kas katra vienreizēja, neatjaunojama, nesamaināma; katrā situācijā cilvēkam sevi jāapliecina un jāpārvar atbildības sajūtā. Viens mirklis dzen otru, cilvēks sevī ieaug un nākošā atrod sevi citā situācijā. [..] Autors ir sirds estēts un nevis fantasts, kas grib aizvilināt ar papīra puķēm. Viņa dzejas gleznās valdzina dabiskums, iejūta un īpats redzēšanas veids. Dzejnieks paver kādu neredzētā stūrīti, kādu aizmirstās paradīzes jausmu. [..] Autoram liela tematu dažādība. Pārsvarā arvien problēmu risināšana. Tā Lečmanis mūsu dzejnieku pulkā ieņem īpatu vietu un ir savrupceļa gājējs. Viņš nesakliedzas jauno dzejdaru grupās ar skaļiem lozungiem un ārišķībām, bet paliek uzticīgs mūžīgajām dzejas vērtībām. [..]Viņa dzeja liek cilvēkam sevī pārrūgt, meklēt pazaudēto paradīzi un mulst dzīvības prieka apliecināšanā, lai sevi piepildītu un apliecinātu. "
Spoģis, Alberts. Zvaigžņu vērotājs ar sapņu pīpi.
Daugavas Vanagi, 1962, 1. jūl.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "EJU SAVĀ GAISMĀ" (1968)
"Krājums Eju savā gaismā ar 33 dzejoļiem pārsniedz pirmā krājuma kvalitāti. Dzejnieks Ir strādājis un darbā audzis. To apliecina izteiksme, kas kļuvusi vienkārša un koncentrēta. Savdabīgajās gleznās vairs nav uzbāzīgu krāsu triepienu, salīdzinājumiem nav "zaļuma piegaršas", kā tas dažuviet ir pirmajā krājumi. Dzejas forma nav mainījusies: tā ir tāla no klasiskās, tik pat tālu no "ultramodernās", un, ja Lečmanis šajā formā var vislabāk izteikties, tad tur nav nekā ko iebilst."
Apse, Arnolds. Eju savā gaismā.
Latvija, 1969, 4. okt.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "ES PASAULES TIRGŪ" (1976)
"Gadiem ejot lietas un notikumus viņš skatījis citādi, vērtējis savādāk. Ar gadiem radusies skepse, kuplojusi rezignācija un ironija. [..] Nikolajs Lečmanis raksta brīvajā panta, reizēm salaužot rindas nevajadzīgi, kas nepadara dzeju skanīgāku un ritmiskāku. Bet tā ir viņa īpatnība.,kas jāpieņem. Brīvais pants dod lielāku izteiksmes brīvību, bet Lečmanim tā ir pavisam lakoniska. To ko grib. viņš pasaka ar nedaudz vārdiem, pat pavisam ikdienišķiem. Šinī tehnoloģijas laikmetā cilvēki parasti baidās kļūt romantiski un par visam lietām – sentimentāli. Par Lečmaņa Jauno grāmatu nevar teikt – tā ir vienkārša sirsnīga dzeja. Tā jālasa, jāsaprot. Trimdas kupli sazarojušās dzejas vidū tai ir sava vieta."
Alks, Ojārs. Personiska dzeja.
Latvija, 1977, 22. janv.