Mirdza Kerliņa

1963: pirmā publikācija – dzejolis "Māmiņas diena" žurnālā "Bērnība" (3. nr.).

Dzeja

"Zib zibēdama" (1979)
"Uz gaismu nedusmo" (1986) (kopkrājumā "Četri")
"Es Dieva dārzā biju" (2005)
"Saulē un naktsputnos" (2015)

Literatūra bērniem

"Pasakas lido" (2005) (atzinības balva "Baltā Vilka" grāmatu konkursā)
"Pasakas no Dieva azotes" (2011)
"Tītars apgāž tintenes" (2015) (burtu rakstīšana, vārdu spēles, jautri panti bērniem)
"Brāļi grābekļi" (2016)

Par dzejoļu krājumu "Zib zibēdama" (Liesma, 1979)

"Mirdzas Kerliņas pirmā dzejoju grāmatiņa ar zāles zāļu vāku "Zib zibēdama" ir tomēr pietiekami ietilpīga. Ne tādēļ vien, ka papīra ekonomijas labad vienā lappusē atraduši vietu pat divi īsāki dzejoļi, bet gan tāpēc, ka jaunā dzejniece pūlējusies savu sakāmo dzīves materiālu žāvēt kā siena vālu, lai nezustu pļavu puķu aromāts. Tas nenozīmē, ka šķūnī nebūtu ievests arī pa aizlijušai kaudzītei. Un aizlijušas, aromātu zaudējušas ir tās, kas pavirši sakrautas, šā tā samētātas, ar robiem. Salīdzinājumu no lauku darba dzīves un dabas izvēlējos tīši, lai lasītājs iztēlotos grāmatiņas lirisko varoni kā pilsētā ienākušu vitālu lauku meiteni, kas arī te – lielpilsētas burzmā un benzīna tvanā – nezaudē savu jūtīgumu, dabiskumu, ik rītam apvijas "kā apiņstīga" (5. Ipp.). "Zib zibēdama" tēlo konfliktus, kādus izjūt cilvēks, kas ar sirdi un dvēseli ir laukos, mīl dabu, bet dzīvo pilsētā, sastopas ar tehnikas laika negācijām. Dabas un dabiskuma aizstāvība ir M. Kerliņas dzejas pamatmotīvs, kas, salīdzinot ar tautas vēstures vielas, arī mīlestības un mākslas pasaules tēlojumu, izveidots visrūpīgāk. Tieši te atklājas M. Kerliņas dzejnieces individualitāte – noskaņas samtainais maigums, kas apvienots brīžiem ar pietiekami asu labā, dzīvības pamatu aizstāvību, vienkāršību, nesamudžinātību tēlojumā, tā plastiskumu un uzskatāmību, ko autore panāk ar saviem izteiksmes pamatieročiem–salīdzinājumu, metaforu, un personifikāciju."
Arnolds Būmanis. Pirmās lapas. Karogs, Nr. 3, 1980.

Par dzejoļu krājumu "Uz gaismu nedusmo" (Kopkrājumā "Četri" Liesma, 1986)

"Krājumā "Uz gaismu nedusmo" ir palicis Mirdzai Kerliņai īsti tuvais un piederošais – atziņa par sievietes misiju – būt ikdienas izdaiļotājai, nereti tiešāk vai netiešāk vienādojot to arī ar savu dzejnieces uzdevumu. Nepārprotami tas izteikts dzejoļos "Pār maizes lauku tā kā cīnītāju pulks..." (12), "nenoziedi..." (12), "Es domāju tāpat" (58) u. c. Varianti, kādos krājumā atklājas pasaules un sievietes attieksmes – prieks un sevis apzināšanās, skumja samierināšanās ar neiespējamo, katra dzejoja ietvaros tiek pieteikti un – atrisināti. Kas rada iespaidu par atbildes pašsaprotamību? Tā ir katra atsevišķa dzejoļa kompozīcija, kurā konflikts un pretrunas tiek izlaisti principā. Vairumā dzejoļu pirmās vai pirmo rindu motīvam seko virkne analogu situāciju vai tēlu – ievads it kā turpinās, kamēr dzejolis noslēdzas ar pirmās rindas atkārtojumu vai tajā iesāktā teikuma nobeigumu. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, "kaut vienreiz vēl par vizbulīti par pieneni būt..."(10), "Mātei" (11), "Vēl varu taujāt, prasīt..." (14), "Aprīļa rītā" (17), "Vai kājām gaisā..." (20), "cik tumšas puķu guļamistabas.." (20), "tu nevari manā vietā..." (24), kur, telpiski aizņemot dzejoļa lielāko daļu, tāpatīgie tēli nenonāk būtiskās attiecībās cits ar citu, neveic kopīgu uzdevumu. Krājuma pirmajam dzejolim "Zem kājām man ir debesis..." (9) var atmest jebkuru no trim pantiem, neko nezaudējot. Poētiski mērķtiecīgi ir dzejo|i, kuru centrā viens tēls, ar un ap ko iespējama dzīva kustība, kā "Es tikai bikli pieklauvēju..." (41), "Klusuma akači melno" (47), "reibdama ..." (53). Ja dzejoļa centrā nav tēls, bet ideja, kas jāapliecina (pārsvarā trešajā nodaļā), atkal nomācoši sablīvējas "rotājošie pielikumi", kuri nesaaug ar apliecināmām idejām, uz kurām, savukārt, laika gaitā jau nosēdusies krietna kārta nogulšņu."

Ruta Goldšteina. Kā pietrūka? Karogs, Nr. 1, 1987.

"Pati autore dalījusi krājumu trīs daļās. Spriežot pēc moto, 1) dzīves mērķa, jēgas meklējumi, 2) mīlestības daudzšķautņainība, 3) cilvēks saistībā ar darbu un dzimteni. Taču tas būtu vienkāršots dalījums, vēl jo vairāk tāpēc, ka krājuma pirmā nodaļa it kā ieplūst otrajā, otrā – trešajā, un tāpēc robežas noteikt ir ļoti grūti, pat neiespējami. Gribas lasīt visu kā vienu veselumu. Kāpēc? Tāpēc, ka krājumam ir kāda īpatnēja iezīme, proti, te nevar runāt par lirisko varoni kā par dzejas tēlu, jo, šķiet, tāda tēla vispār nav, vismaz to nejūt. Ir tikai autores subjektīvās izjūtas, kas lielā daļā dzejoļu ir tik personiskas, ka grūti pakļaujas iespējai vispārināt, ļaujot lasītājam saredzēt arī sevi. (..) Daļā dzejoļu izteiksmes Iīdzekļu lietojums veiksmīgs, sevišķi meistarīgi dzejniece prot uzburt redzes gleznas, it īpaši, runājot par dabu. (..) [dabas dzejoļos] nav dziļu zemtekstu, tomēr tie vedina ielūkoties tuvākajā apkārtnē, izjust sevi kā neatņemamu tās sastāvdaļu, vēlāk nonākot pie atziņas, ka dzīvei bez dzimtenes nav jēgas."

Baiba Krogzeme. Par vienu no četriem. Padomju Jaunatne, 25.06.1986.

artist
librarian
poet