Miķelis Goppers

Dzimis ģenerāļa Kārļa Goppera (1876–1941) ģimenē. Ģimeni skāra padomju represijas.
Agro jaunību pavadījis ārpus Latvijas.
Pirmā sieva: Irje Rozentāle.

Ļoti patikuši kaķi. Grafiķa Aleksandra Junkera veidotais ekslibrs Mikus Peļunāve kļuvis par pamatu pseidonīma izvēlē.

DARBĪBA GRĀMATIZDOŠANĀ

1931: pievērsās grāmatizdevēja darbam, izdodot tēva atmiņas "Strēlnieku laiki".
1935: 28. novembrī dibinājis apgādu "Zelta Ābele".

Kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijas Grāmatizdevēju asociācija rīko grāmatu mākslas konkurss "Zelta ābele". Tas ir viens no vecākajiem profesionālajiem nozares konkursiem Latvijā. Tajā tieša sasauce ar Miķeļa Goppera grāmatu apgādu "Zelta Ābele". Par konkursa logo izmantots apgāda logotips.

1993: izdots "Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfiskais rādītājs ar papildinājumiem un pielikumiem" / Sast. L. Osis un G. Pupa. (Rīga).

Par Miķeļa Goppera personību

"Miķeli Gopperu atceros kā ļoti savdabīgu, vidēja, gandrīz kalsna auguma vīrieti, ar ļoti strauju gaitu un mūžam kustīgu. Man bija pilnīgs pamats domāt, ka viņš gandrīz nekad neguļ, – diezgan bieži mani uzrāva no miega tālruņa zvans. Miķelis Goppers izrautīgi klāstīja kādu (dažreiz gluži fantastisku) ideju par tādas vai tādas grāmatas izdošanu. Tā bija apsēstība uz grāmatām, un tā viņu nepameta nedz dienu, nedz nakti. Otrā rītā izdevniecībā viņu sastapu možu, sportiski žirgtu – nekādu bezmiega pazīmju. Šī grāmatu "apsēstība" bija dzinējspēks Miķeļa Goppera, manuprāt, otrai spilgtākai īpašībai: neatlaidībai. Viņa iekarotāja daba tikpat kā nepazina neveiksmi. Ar veiksmi viņš nemēdza tīksmināties – viņu jau urdīja jauna ideja. Grāmata pēc iznākšanas viņa prātus vairs nevaldzināja. Tai vairs nebija vietas ideju spietā."

Grīnfelde, Milda. "Zelta Ābeles" diženais kopējs. Latvija Amerikā, 1997 15. marts.

Miķelis Goppers par savu izdevējdarbu

"Grāmata ir starpniece starp rakstnieku un lasītāju. Rakstnieks dod manuskriptu, izdevējam tas jāpārvērš grāmatā, kuras pirmais un pēdējais uzdevums, cik vien iespējams pilnigi atklāt autora sacerējumu lasītājam. Grāmata nedrikst kļūt par pašvērtību, kas aizklāj rakstnieka darbu, bet tā nedrikst būt ari tikai technisks sacerējuma izplatīšanas līdzeklis Tas nozimē, ka grāmatas ārējais ietērps vienmēr jāveido individuāli, pieskaņojot ilustrācijas, salikumu, papīru darba raksturam un lasītājiem, kam grāmata domāta. Nav grāmatas, kas derētu visiem, grāmata jāveido noteiktam lasītājam. Tas vēl jo vairāk rada vajadzību pēc individuālas grāmatas sejas,
šādam principam vienmēr sekojusi Zelta Ābele, nododama grāmatas veidošanu mākslinieka rokās. Tādā kārtā apgāds centies laist tautā grāmatas, kuru ietērpā nav nekā nesvarīga, kur nozīmīgs katrs komats, katrs tehcniskais sīkums. Lai grāmata iegūtu individuālu seju un būtu kāda viena nodoma piepildījums, dažkārt ir vajadzējis atkāpties no ievecojušiem tipogrāfijas amata principiem, jo līdzīgi kā rakstnieka darbā viss kalpo viņa mākslas mērķiem, tā grāmatas visas sastāvdaļas pilda uzdevumu – atklāt šo mākslu lasītājam. Grāmatniecībā ir savi nepārkāpjami ētiski principi, kas nav laužami ari svešas zemes apstākļos un emigrācijā. Ar apzinīga apgādātāja ētiku nav saskaņojamas, piemēram, grāmatas, kas izdotas pēc avižu novilkumiem, pie tam anonimi. Nav noslēpjams, ka to vienīgais nolūks gūt saimniecisku profitu. Tāpat poligrafētie izdevumi latviešu grāmatniecībai drizāk ir lāčapakalpojums. Vispār pašreizējas šaurajās saimnieciskajās iespējās būtu jādomā par visu spēku koncentrēšanu nopietnam solidam grāmatu izdošanas darbam."

Citēts pēc: Latvju Vārds, 1945, 22. dec.

Par Miķeli Gopperu kā grāmatizdevēju

"Jau ar pašiem pirmajiem izdevumiem [..] iezīmējās izdevēja Goppera koncepcija par grāmatu kā par vienību, kurā līdzās literārajam darbam par svarīgiem elementiem kļūst literārā darba illustrēšana, mākslinieciskais iekārtojums, kā arī poligrāfiskā apdare".

Neimanis, Viktors. Miķelis Goppers un viņa "Zelta ābele". Latvija Amerikā, 1983. g. 23. apr.

"Tās toreiz kļuva par latviešu grāmatniecības paraugizdevumiem, kā savas skaistās un izteiksmīgās ārējās apdares, tā arī izcilo ilustrāciju dēļ, kas toreiz nāca no maz pazīstamu, bet vēlāk augsti novērtētu grafiķu rokām. Trimdas apstākļos Zelta ābele ir savu darbu turpinājusi tādā pat garā un savu vārdu ierakstījusi ne tikai trimdas, bet latviešu grāmatniecības vēsturē vispār ar vairākiem A. Spekes darbiem (Latvijas vēsture, Senie dzintara ceļi, Atmiņu brīži, u.c), Tones darbu mapi u. d. c. izdevumiem. Miķeļa Goppera mērķis bija gādāt par to, lai latviešiem būtu kaut pāris nelielu grāmatu pienācīgi labā izveidojumā un izpildījumā. Tiekdamies pēc mērķa, viņš varēja šķist fanātiķis vai pat vizionārs."

Biezais, Haralds. Miķelis Goppers un viņa Zelta Ābele. Treji Vārti, 81, 1981., 6., 7. lpp.

"Zelta ābeles grāmatas izcēlās ne tikai ar savu formu. Tās arī bieži bija oriģinālas sava satura dēļ. [..] Latvijas Nacionālā bibliotēkā ir atrodams Miķeļa Goppera un Zelta ābeles rokrakstu fonds, kam pēdējo pāris gadu laikā arī pievienots grāmatu fonds. Zelta ābeles grāmatas plašā skaitā atrodamas arī Misiņa bibliotēkas fondos. Kopš šī gada pavasapa arī Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā atrodams
īpašs Zelta ābeles fonds, kuru glabā kā Zviedrijas nacionālo mantojumu."

Krēsliņš, Jānis. Miķelis Goppers. Brīvā Latvija, 1996, 23. dec.

"Anšlavs Eglītis savās atmiņās par Miķeli Gopperu raksta, ka Gopperam bijušas spējas ar savu dedzibu un fanātisko ticību aizraut un pārliecināt arī citus šķietami nereālizējamu ideju īstenošanā. Goppera rosināti, dažādām grafikas technikām (grebumam kokā, kokgriezumam, linogriezumam, asējumam) pievērsās gados jauni mākslinieki, kuru talants apgāda darbā attīstās jo spoži. [..] Mūsu teicamie grafiķi toreiz centās iet tālāk par satura attēlošanu vien, mēģinādami iedziļināties attēlojamā laikmeta stilā un noskaņā un izteikt arī kaut ko no literārā darba apakšstrāvas. Līdzās varēšanai grafikā bija nepieciešama arī t. s. poligrāfiskā varēšana, piemērotu audumu, papīra, burtu izvēle."

Citēts pēc: Neimanis, Viktors. Miķelis Goppers un viņa "Zelta Ābele". Londonas Avīze, 1983, 8. apr.

"Viņa nozīme latviešu kultūras dzīvē, grāmatniecības nozarē ir paliekama. [..] Grāmatu izdošana var būt profesija nolūkā iegūt peļņu vai arī kaislība radīt kādu iespiestu darbu mākslinieciskā apdarē. Goppers nedzinās pēc peļņas, bet viņam bija kāre izdot grāmatas, kur kāds pazīstams literārs darbs dabūja jaunu ietērpu ar īpaši izvēlētu formātu, iespieduma laukumu (arodnieki to sauc par "spoguli"), burtu šķirni un lielumu, papīru un iesējumu, papildinātu ar illustrācijām, kas nebija pavairotas ar fotoķīmiskā ceļā izgatavotām klišejām, bet patstāvīgi mākslas darbi grafikas dažādās technikās - oriģināllitografijas, griezumu kokā, asējumi.[..] Mikus, tā viņš parakstījās draugiem sūtītās vēstulēs un kā mēs viņu uzrunājām, bija ļoti patstāvīgs savos uzskatos. Viņš gan labprāt noklausījās citu domas, bet lielāko tiesu palika pie savējām. Viņam tomēr bija dažas autoritātes: darbības sākuma gados viņa skolotāja Alma Gobniece, kas arī izvēlējusi apgāda vārdu, tad Elza Stērste, mākslas lietās Tone. Goppers bija ļoti mērķtiecīgs; ja bija iesilis ar kādu darbu, tad pilnīgi nodevās tam, līdz mērķis bija sasniegts. Viņam bija spējas par kādu darbu sajūsmināt citus darītājus. Viņš bija pat pedantiski akurāts; ja iespiedumā atrada kādu kļūdu, bija gatavs iznīcināt visu izdevumu. Pareizrakstības lietās ar viņu bija citādi. Viņam pat nedrīkstēja pieminēt Endzelīna vārdu. Savu uzvārdu viņš joprojām rakstīja ar diviem "pp". "

Ķiploks, Edgars. Grozs ar zelta āboliem. Universitas, 1997, 78.

Dr. M. Peļunāve, Mikus Peļunāve

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par izciliem sasniegumiem grāmatu grafiskajā apdarē.
1982