Mārtiņš Remiķis

"Salīdzinājumā ar A. Rupertu - latv. preses cenzoru Rīgā R. bijis liberālāks un iecietīgāks: palīdzējis izgādāt laikr. "Balss" koncesiju (1878), 1905 atļāvis tulkot latv. val. G. Merķeļa darbus (par to tika apsūdzēts revolucionāru atbalstīšanā), izrādīt Aspazijas drāmu "Sidraba šķidrauts"."
Raimonds Briedis. Mārtiņš Remiķis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R. 2003
Mārtiņa Remiķa atmiņas: "Cenzora uzdevums mani nepavisam neapmierināja, jo nacas aizvien nostrīpot to, kam es ar sirdi un dvēseli piekritu. Grāmatu Izdevēji un laikrakstu redaktori sirdījās uz mani un negribēja saprast, ka esmu tikai ierēdnis, kas pilda zināmus priekšrakstus, un ka priekšrakstu neievērošana man var atnest labākā gadījumā atlaišanu no vietas, bet ari cietumu. Vāci no savas puses atrada, ka es par daudz brīvības dodot jaunlatviešu spalvai. Viņi tikai gaidīja izdevības man pieķerties un nomelnot cenzūras virsvaldē. Nolūks bij izdabūt mani no cenzūras valdes un ielikt savu cilvēku. Es zināju, ko tas nozīmētu latviešu tautiskai lietai, un tādēļ sacīju sev: „Izturi!" Mans princips attiecībā uz latviešu presi bij tāds: pieturēties pie burta, bet pašu ideju laist cauri. To vācietis manā vietā nekad nedarītu. Manas pūles sabiedriskos jautājumos nepalika bez sekmēm. Jaundibinātā Pēterburgas latviešu labdarības biedrība izsniedza pabalstus nevien trūkuma cietējiem, bet ari nabadzīgai studējošai jaunatnei, kas tolaik nebij atļauts. Darbs cenzūras virsvaldē kļuva ik ar gadu grūtāks, bet ari interesantāks. Sakas cīņa uz vairākām frontēm. Vāciem kā skabarga acī bij laikraksts „Baltijas Zemkopis", kurš strādāja pretvaciska virziena. Drudžaini viņi meklēja pamatu sūdzībai pret mani un šķitas to atraduši kādā rakstā. Vācu iespaids pie galma nebij mazais, un man vajadzēja turēties aizvien kaujas gatavībā, lai aizstāvētos pret spēcīgu ienaidnieku. Sūdzība par augšminētā raksta caurlaišanu bij novesta līdz ķeizaram. Iesakās izmeklēšana, tak vāciem par lielam sirdssāpēm nobeidzas ar to, ka mani attaisnoja. Atceros, kā toreiz gaidīja manu notiesāšanu. Biju patlaban vasaras atpūta tēva mājas. Atgadījās kādas bēres, kurās mans „draugs", mācītājs Katterfelds man pastāstīja, ka es esot atlaists no cenzūra amata un pabāza man zem deguna „Rigasche Zeitung" numuru ar senzaciju: „Remiķis atlaists no cenzora vietas." Šai gabaliņā bij aprakstīta mana vācu lietai kaitīga darbība un izteikts gandarījums, ka pēdīgi krievu valdība pārliecinājusies par manu neuzticamību. Es esot atlaists no vietas ka „unzuverlāssiger Beamter". „Es par savu atstādināšanu neko nezinu", es atteicu. „Labak neliedzaties. Redziet, kas nu iznāca no jūsu pretvācu dardibas." „Es jūs turēju pardraugu, bet nu izrādās, ka jūs par manu nelaimi priecājaties", es piezīmēju. „Rigasche Zeitung" bij pārsteigusies ar savu ziņojumu. Pa manas prombušanas laiku mana „lieta" bij gājusi caur tā saukto „trešo nodaļu". Tā bij slepenpolicija politiskās lietās. Inkriminētos rakstus skatījis cauri kāds vācietis un atradis tiešām par briesmīgiem, tak starp dokumentiem ticis uziets mans aizrādījums, ka tādi turpmāk nepielaižami. Ar to lieta izbeidzās, un es sēdēju savā cenzora krēslā drošāk kā jebkad. Pats par sevi saprotams, ka mana tendence nemainījās. Es laidu cauri visus vāciem naidīgus rakstus, kuriem viņi nevarēja pieķerties pēc burta. Cenzūras virsvalde nodibinājās Aleksandra II. laikā. Mans pirmais priekšnieks B. bij izglītots cilvēks. Ar viņa palīdzību man izdevās nodrukāt avīzē „Eojiocb" vairākus rakstus par latviešiem, viņu dzīvi un mērķiem. Pirms manis par šo tematu bij rakstījis latvietis, students Kuzņecovs. Tā es informēju krievu aprindas latviešiem labvēlīgā garā. Diemžēl, mans priekšnieks B. neilgi noturējās savā vietā. Viņu ieskatīja par liberālu un pārmainīja pret neizglītotu un nesimpātisku, bet valstij „uzticīgu" darbinieku. Manā cenzora laikā, 47 gadus, trīspadsmit reizes mainījās darbveži. Lielākā daļa no viņiem skatījās uz cittautiešu presi caur žandarmērijas brillēm. Man vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, lai neiekristu; vajadzēja izlikties par lielu krievu lietas piekritēju un monarķistu. Cīņa ar pārkrievotājiem bij desmīt reiz riskantāka, nekā ar vāciem. Es tomēr visur vedu savu liniju."
No: Emilija Prūsas. Cenzors Mārtiņš Remiķis. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.1 (01.01.1925)

censor

Laidu muiža
Mācījies Laidu muižas skolā.

1861
Aizputes apriņķa skola
Atmodas iela 22, Aizpute
Skolu pabeidza ar grāfienes Lambsdorfas atbalstu.

1866
Fontanka, Sv. Pēterburga, Krievija, 191023
Ieguvis mājskolotāja tiesības Pēterburgā

1869–1872
Pēterburgas Universitāte
Sanktpēterburga
Studējis filoloģiju.

1870–1917
Preses galvenā pārvalde
Sanktpēterburga
Latviešu grāmatu un laikrakstu cenzors.

1879–1892
Pēterburgas Latviešu Labdarības biedrība
Sanktpēterburga
Dibinātājs un priekšnieks.

Laidu kapi