Mārtiņš Buclers

Dzimis 1866. gada 12. decembrī Jēkabpils rajona Saukas pagasta "Jučos". Miris 1944. gada 14. aprīlī Siguldā, apbedīts Siguldas kapos. Fotogrāfs, izdevējs, pedagogs un folkloras vācējs.
No 1987. gada fotomākslā tiek piešķirta Mārtiņa Buclera balva.

IZGLĪTĪBA
Beidzis pagasta skolu. Beidzis Irlavas skolotāju semināru. Kā eksternis nolicis skolotāja eksāmenu, pievērsies fotogrāfijai - 1894. gadā kļuvis par mācekli Borharda fotodarbnīcā.

DARBA GAITAS
1897. gadā atvēris pirmo latviešu fotodarbnīcu Siguldā, 1902. gadā - nodibinājis pirmo fotoveikalu Rīgā, 1903. gadā - pirmo fotopiederumu ražošanas darbnīcu. Gadsimta sākumā bijis latviešu fotogrāfu biedrības dibinātājs. Izdevis žurnālu "Stari" (1906-08; 1912-14), kurā no 1906. līdz 1908. gadam lielāka vieta nekā fotogrāfijai tika atvēlēta sava laika jaunākajai un modernajai literatūrai, žurnāla veidošanā tika iesaistīti jaunie literāti. 1915. gadā evakuējies uz Krieviju. Ne bēgļu gaitās, ne arī vēlāk nav pārtraucis dokumentēt notikumus un cilvēkus.

DARBĪBA FOLKLORISTIKĀ
Savācis un iesūtījis Krišjānim Baronam 455 tautasdziesmas no Saukas pagasta. Pierakstījis un Andrejam Jurjānam nosūtījis Ziemassvētku apdziedāšanās dziesmu ar teicēja un vilcēju balsīm. Sūtījis melodijas arī no Kauņas rajona. Ar pseidonīmu M. Kurzemnieks preses izdevumos publicējis rakstus par etnogrāfijas jautājumiem.

GRĀMATAS
"Fotogrāfija" (1904)
"Fotogrāfiskais katķisms" (b.g.)
"Fotogrāfiskā ābece" (1911; citur jau 1902)
"Foto padomnieks" (1927)
"Fotoprakse" (1938)

PUBLIKĀCIJAS
"Kalnakaibēnos pie Kaudzītes Matīsa" (Jaunākās Ziņas, 1926, 262.)

BIBLIOGRĀFIJA
Jurjāns A., Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot // Jurjānu Andrejs. Raksti, sast. L. Mūrniece, R., 1980, 94. lpp.;
LKvV, R., 1927-40, II, 3157. sleja; Latvijas fotomāksla, sast. P. Zeile, R., 1985, 61. lpp.

« Dzīvei nerimstoši uz priekšu ritot, vecas ierašas un dzīves veidi pazūd un uz dzīves skatu ves stājas jauni spēki, jauni centieni. Latviešu tautas dzīve nestāv uz vietas, arī tā traucas uz priekšu, uz gaišāku nākot ni... Ar «Staru» izdošanu Lat viešu fotogrāfiskai biedrībai ro das savs speciāls orgāns, kurš sniegs lasītājiem dažādus uz fotogrāfiju attiecošos gabalus, it īpaši par moderno un māk slas fotogrāfiju...» Tā pirms 80 gadiem rakstīja Mārtiņa Buclera izdotais žurnāls «Sta ri». Tas bija pirmais periodis kais izdevums latviešu valodā, kas fotogrāfijas nozarei atvēlēja speciālu nodaļu. Sājā pašā, 1906., gadā nodibinātā Latvie šu fotogrāfiskā biedrība izvirzī ja lozungu: «leaudzināt un at tīstīt latviešos saprašanu un mī lestību uz mākslu vispārīgi, un latviešu fotogrāfisko it īpaši.» Ir notikusi nejauša sakritība, ka šogad, 12. decembrī, kad at zīmējam latviešu fotomākslas pamatlicēja un latviešu lielākā fotoliteratūras sarakstītāja Mār tiņa Buclera 120. gadskārtu, ap rit 80 gadu gan jau pieminēta jam žurnālam «Stari», gan bied rībai, kas sava priekšnieka Mārtiņa Buclera vadībā līdz pir majam pasaules karam lika sta bilus pamatus latviešu fotomāk slas izaugsmei un attīstībai, to popularizējot Krievijā un ārval stīs ar ievērojamiem panāku miem. Jubilejas reizē gribējās aprā dīt M. Buclera nozīmi kādā ci tā, mums mazāk zināmā aspek tā tas ir fotoetnogrāfijā. (Tā viņš pats to savā laikā no saucis.) Ar 1912. gada decembri M. Buclers no jauna sāk izdot (pirmajā variantā žurnāla «Sta ri» izdošanu pārtrauca 1908. gadā) žurnālu ar tādu pašu no saukumu praktiskās un mākslas fotogrāfijas veicināšanai. Jau pirmajā burtnīcā izskan aicinā jums «Kamēr vēl laiks». Uz ko tad aicina izdevējs kolēģus fo togrāfus un amatierus? «Izde vējs ir pārliecināts, ja tiks uz stādīta noteikta programma, tad radīsies vajadzīgā sajūsma pie šī nepieciešamā darba, kurš vie nam nav paveicams, bet gan jo viegli, visiem amatieriem un fo togrāfiem kopīgi strādājot. Tāds kopējs darbs ir mūsu milzīgais tautasdziesmu krājums.» (Te iā piebilst, ka ne jau starp citu M. Buclers min tautasdziesmas, jo šajā kopdarbā arī viņš ir pie licis savas pūles, iesūtīdams no dzimtās Saukas K. Baronam 355 tautasdziesmas, kā tas re dzams Latvju dainu reģistrā.) Un turpina: «Mūsu tagad nes dzīves attēlojumu dokumen tu krājumu var arī tikai šādā kārtā sadabūt. Vienam šādu darbu veikt būtu jāstrādā vai rākus gadus /../, dienu no die nas iet zudumā etnogrāfiski do kumenti ...» Jā, iet zudumā, arī tagad bie ži jākonstatē šāds bēdīgs fakts, gan mūsu nevērības, nolaidības dēļ, gan tādēļ, ka nevēlamies ie dziļināties problēmā, kā sagla bāt gadsimtu mantojumu, jo vieglāk taču ar buldozeru visu aizšķūrēt, vecas bildes samest krāsnī, jo es uz tām nevienu nepazīstu. Ar fotogrāfijām tas nenotiktu, ja Latvijā būtu savs fotogrāfijas muzejs, kuru orga nizēt būtu pats pēdējais laiks, lai šīs kultūras vērtības neaiz plūstu uz citām republikām vai uzņēmīgu cilvēku rokās nekļūtu par spekulācijas objektu. Jau šī paša žurnāla pirmajā numurā tiek uzstādīta program ma, kas un kā jāfotografē, tā teikt, zinātniski mēģināts aizrā dīt, kā uzņemt dabas skatus, tipus, darbarīkus un darba paņēmienus, ēkas. Un kā pirmo sīki izstrādāto darbības programmu sniedz: zvejniecība gar Latvijas jūrmalu. Izklāsts, kas jā
fotografē un jāpieraksta, žurnā lā aizņem divas lappuses ar pie cām pamattēmām un ap divdes mit apakšpunktiem. Piemēram, zvejnieku dzīve jāuzņem: a) darbdienas drēbēs un darbdienas gaitās, pēc iespējas tādā veidā, ka uzņemtās personas par uz ņēmumu nezina, respektīvi, ne nostājas mākslotās pozās. Te liela nozīme momenta uzņēmu miem ar rokas aparātu (šaurfll mu kameras vai leikas vēl to reiz, pirms pirmā pasaules ka ra, nebija); b) svētdienas atpū tā un izpriecā. Aktīvi iecerēto programmu sāka realizēt vairāki fotogrāfi. Zvejniecībai pievērsās Mārtiņš Sams, publicēdams daudzus ap rakstus par zvejnieku dzīvi ar paša uzņemtām ilustrācijām. Un 1932. gadā grāmatu sērijā «Jau nais zinātnieks» iznāk viņa grā mata «Latviešu jūras zvejnieki». Arī Voldemārs Priede, Jānis Rieksts, Pēteris Smits, Eduards Gaiķis un citi, gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri foto grafēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī pub licēja žurnāla «Stari» slejās līdz 1915. gadam, kad līdz ar kara sākšanos M. Buclers eva kuējās uz Krieviju un žurnāls vairs neiznāca. Divdesmito gadu sākumā M. Buclers, atrazdamies bēgļu gaitās Krievijā, nepārstāja interesēties un aicināt neatstāt novārtā tautas dzīves dokumentēšanu. Šo «pasākumu turēju par sava mūža uzdevumu» tā no Krievijas rakstīja M. Buclers. «Darītāji esat jūs, darba rūķi visās Latvijas malās, nenogurstat dokumentēt visu to, kas jums šķiet ievērības cienīgs savā apkārtnē un savā laikmetā ...» To, ka «Staru» etnogrāfiskā pielikuma fotoattēli ir bijuši nozīmīgi, apliecina (to vērtība ir nemitīgi augusi) tas, ka arī Rihards Zariņš monumentālajā darbā «Latvju raksti» (I—ril, 1924.—1931.) ir izmantojās šīs fotogrāfijās ka patiesi vērtīgu etnogrāfisko fotodokumentu. Divdesmito trīsdesmito gadu žurnālos un laikrakstos daudzkārt tiek publicēti uzņēmumi par tautas dzīvi gan
Latgalē, Piebalgā, gan pie lībiešiem, Gaujienas novadā un citur. Līdzās mākslas fotogrāfijai un samērā aktīvai izstāžu darbībai Mārtiņš Buclers deva ierosinājumu krāt etnogrāfiskos fotodokumentus. Tas guva atbalstu fotogrāfu vidū, tādējādi saglabājot tautas dzīves savdabības visās tās izpausmēs. Žurnālā «Latvijas Saule» 1925. gadā viņš atkal ķeras pie spalvaskāta, lai dotu aizrādījumus, kā fotografējamas ēkas, darba paņēmieni utt., par ko jau bija rakstījis, tikai šoreiz dzīve ieviesusi korekcijas: jāfiksē arī kara postījumi, dzīve tranšejās un zemes būdās. Pie tam «katrs dokumentēšanas darbs ir sadalāms trijos posmos: fotogrāfiskā darbā, rakstiskā darbā un zīmēšanas darbā». Raksts, kuru vēlāk izdod kā atsevišķu fotogrāfiskās bibliotēkas Nr. 5 grāmatiņu un nosauc par «Vadoni fo
toetnogrāfijā», arī mūsdienās varētu būt labs ceļvedis visiem fotogrāfiem un amatieriem, kas meklē savu tēmu un nespēj to atrast, jo savas tautas dzīves dokumentēšana vienmēr būs neizsmeļams ierosmes avots. Minētajā izdevumā M. Buclers raksta; «Mans personiskais uzskats ir tas, ka fotogrāfija var būt ļoti svarīgs līdzeklis etnogrāfisko dokumentu krāšanā, un viņu pamest vispusīgi neizmantotu mūsu apstākļos ir ne tikai nepiedodama nevīžība, bet arī nopietns noziegums /../. Mums ir jau etnogrāfiski muzeji, etnogrāfijas sekcijas pie dažādām biedrībām, valsts līdzekļiem uzturēts pieminekļu aizsardzības institūts, bet vēl arvien nav rokas grāmatas fotoetnogrāfam.» Vai tas neskan mūsdienīgi?
PĒTERIS KORSAKS. Mārtiņš Buclers un fotoetnogrāfija. Literatūra un Māksla, Nr.50 (12.12.1986)

educator
folklore collector
photographer
publisher

M. Kurzemnieks

citi izglītības veidikā eksterns nolicis skolotāja eksāmenu

mācījiesbeidzis pagastskolu

Irlavas skolotāju seminārs
Bētiņa iela
Beidzis Irlavas skolotāju semināru.

1894
citi izglītības veidimāceklis Borharda fotodarbnīcā

Siguldas kapi