M. Bērziņa piederēja tai Latvijas brīvvalsts audzinātāju saimei, kas kopā ar prof. K. Kundziņu, V. Maldoni, Fr. Zālīti. E. Grāvi un daudziem citiem veidoja plaši pazīstamās ģimnāzijas audzēkņu garīgo seju. Aizgājēju tās audzēknes atcerēsies nevien kā labu ģeogrāfijas skolotāju, bet it sevišķi kā mīļu audzinātāju, kuras padoms un nostāja palīdzēs panest arī mūsdienu grūtības.
E. N. Mirusi skolotāja Marta Bērziņa. Latviešu Ziņas: Latvian News, Nr.58 (31.07.1948)
Skolotāju Martu Bērziņu izvadīja pēdējā gaitā Stokholmas krematorija 2. aug. prāvs pulciņš draugu un tautiešu. Nacionālajām krāsām klātais šķirsts slīga ziedos. Izvadīšanas runu teica nelaiķes ilggadīgais kollēga skolas darbā mācīt. J. Tēriņš par evaņģēlija vārdiem: „Es dzīvoju, un arī jums būs dzīvot." Pie ērģelēm bija sen nedzirdētā Līna Grosvalde. No Latvijas sūtņa Salnā bija atsūtīts ziedu vainags. Brāļa uc. radinieku (Eslingenā) vārdā atvadījās prof. J. Vārsbergs. Rīgas pilsētas II ģimnāzijas direktora un kollēgu vārdā atsveicinājās mac. J. Tēriņš. Dr. Hillestrems nesa pēdējās ardievas no Drotningholmas teātra mūzeja, kur nelaiķe strādāja pēdējos gadus kā archīva darbiniece. Tālāk nolika ziedus no bij. audzēkņiem, no LAZ (Ed. Laucis), no Penkluba (A. Skrēbers), no JKS (māc. E. Caune), no biedrības „Fred och Frihet" igauņu un latviešu nodaļas (Aldona Tepfere), no Valtera un Rapas apgāda, kas izdevis Bērziņas mācības grāmatas (J. Grīns), no draugiem – provizora A. Krēsliņa un ģimenes Eslingenā (J. Grīns), no pulciņa FA draugiem – dzīviem tuvumā un tālumā un no viņsaulē aizgājušiem (Alvīne Grīna); no audzēkņu vecākiem un piebaldzēniem Zviedrijā (J. Breikšs).
Latvju Ziņas, Nr.59 (04.08.1948)
Sākot ar 1916. g., Marta Bērziņa nododas paidagoģiskam darbam Latviešu Izglītības b-bas vidusskolā — vēlākajā 2. Rīgas pils. ģimnāzijā, kur viņa par ģeogrāfijas skolotāju nostrādā veselus 28 gadus, šai laikā viņa saraksta mācības grāmatas: „Fiziskā ģeogrāfija" un "Eiropa un A-eiropa". Bez tam viņa cītīgi nododas tulkošanas darbam, kā arī uzraksta studiju grāmatu par Čechoslovakiju. Periodiskos izdevumos publicēti viņas raksti (skaitā ap 100) par dažādiem dabzinātniskiem un ģeogrāfijas tematiem. Blakus šai bagātajai darba dzīvei ārpus mājas, Marta Bērziņa ar lielu sirds mīlestību nododas ģimenes mājas kopšanai un izdaiļošanai Mežaparkā, kur, viesmīlīgas namamātes aprūpēti un sagaidīti, bieži pulcējās latviešu rakstnieki, zinātnieki, aktieri un gleznotāji, kā arī daudzi diplomātiskā korpusa pārstāvji. Bēgļu gaitas atrauj Bērziņu ģimeni no iemīļotās mītnes un ilggadīgā darba, un sākas rupju pilna dzīve Stokholmā. Nekad nesūdzēdamās, klusi apņēmusies nest pārāk smagu darba nastu, Marta Bērziņa atdod visu savu enerģiju, lai palīdzētu saviem tuviniekiem un draugiem Vācijā. Viņa ir arī lielākais atbalsts sava dzīves biedra – Artura Bērziņa darbā, tulkojot vairākas viņa grāmatas vācu valodā.
Veronika Strēlerte. Martai Bērziņai aizejot. Latvju Vārds, Nr.58 (31.07.1948)
Martas Bērziņas grāmatas un raksti bija rūpīgi nostrādāti, cietā, lakoniskā, īsti virišķīgā stilā, precīzi un saturīgi, pat rokraksts rādīja stingru, spēcīgu raksturu. Martai Bērziņai bija daudz citu interešu – latviešu rakstniecība, teātris, sabiedriskā dzīve, savas mājas gaumīga izveidošana. Viņai bija visi mājasmātes talanti, lai Bērniņu māja kļūtu par skaistu latviskāsbas un viesmīlības centru, ķur visi tik labi jutās zem Martas kundzes gādīgas, smaidīgās acs. Cēlā latviete, izcilā skolotāja arī trimdā nepagura. Viņa strādāja blakus vīram archīva darbu, pabeidza pa vakariem zobu techniķu kursus, pat diskarēja, lai varētu vairāk sainīšu nosūtīt uz Vāciju. Neviens no viņas nedzirdēja sūrošanās; bet bieži iedzirkstījās gaišais skats, kad pie minēja Latviju.
Jānis Grīns. Mirusi Marta Bērziņa. Latvju Ziņas, Nr.58 (31.07.1948)