PAR MĀRU KALNIETI
Par sevi teikusi: "Esmu liela mēra vieniniece – privāta persona. Tas nāk līdzi no bērnības, kad augu viena, bet nekad nejutos garlaicīgi. Arī tagad nē. Ļoti labi jūtos pulkā ar preses cilvēkiem un teātra ļaudīm, bet nekad neesmu bijusi derīga kādām dāmu komitejām. [..] Preses biedrība man liekas vērtīgs iestādījums. Man tas palīdzēja atgriezties cilvēkos, ar tiem varu runāt visādos veidos kopēju valodu. Mūsu rakstnieki tagad dzīvo bez tās auglīgās apkārtnes, kāda reiz bija savā zemē, pie tam maizes darbu veicot citā valodā."
Zariņš, Aleksandrs. Logā kāpj varavīksna.
Austrālijas Latvietis, 1985, 20. sept.
"Piecdesmito gadu sākuma aicinājums iesaistīties Latviešu preses biedrības saimē Mārai deva stimulu atsākt literāro darbu radīšanu. Naktīs viņa strādāja pie mazā galdiņa. Tās bija svētītas stundas, tajās radās sonora, romantiska dzeja, gluda forma, gleznu un domas rosinātāju atziņu piebārstīta. Radās arī
Pusnakts dziesma – uz noskaņām un atmosfēras akcentēts stāsts. Radās
Sērmūkšogas,
Puika,
Kristīnes Ziemsvētki un vēl daudz citu stāstu, kas lasīti, pārrunāti un iztirzāto preses biedrības internajās sanāksmēs, allaž guva labu vārdu, labas atsauksmes. [..] Tad pēkšņi Māra Kalniete apklusa. Kādēļ?– Viņa neatbildēja, bet mēs sapratām, ka, ikdienas rupju mākta, viņa bija zaudējusi ticību sev un savai varēšanai. Viena no spēcīgākajām latviešu literātēm Austrālijā palika ceļa sākumā un nekad vairs nepiecēlās, lai ietu tālāk. Žēl neradīto un līdz ar to zudušo vērtību mūsu literatūrai. [..] Drāmas studijā gūtais ir veidojis
pamatus visnepateicīgākajam avīžniecības žanram – teātra izrāžu kritikām.
Lēmane, Erna. Klusa jubileja.
Austrālijas Latvietis, 1978, 19. maijs.
PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "LOGĀ KĀPJ VARAVĪKSNA" (1985)
"Krājuma stāsti ir it kā divdaļīgi. Galvenā tema rakstīta ar jaunas meitenes-divdesmitgadnieces mentalitāti, bet prologs ar šīsdienas sešdesmitgadnieces acīm un saprašanu."
Zariņš, Aleksandrs. Logā kāpj varavīksna.
Austrālijas Latvietis, 1985, 20. sept.
"Varavīksne met lokveidīgu tiltu starp vienu apvāršņa pusi un otru. Tādu varavīkšņainu tiltu met Māra Kalniete savā grāmatā pāri apmēram 40 gadiem. Autore papildinājusi šo savu jaunības dienu darbu aktualitātes vērtību, dodama katram stāstam īsu ievadu. Katrā ievadā viga atskatās uz katru stāstu un to apmīļo šīsdienas acīm. Varavīksnei ir vēl kāda cita loma grāmatā. Varavīksne mazina sāpi par starpību starp dzimtās un svešās zemes dabu – dzimtās zemes, kuru autore mīlējusi, un svešās zemes, pie kuras viņa ļoti cenšas pierast, ar kuru viņa – un jāsaka, ar itin labām sekmēm – cenšas samierināties. Varavīksne ir samierināšanas procesa labs palīgs, jo tā ir uz mata tāda pati Tasmānijas salā, kāda tā ir Latvijā.
Kreišmane, Ella. Rakstnieki par rakstniecību.
Austrālijas Latvietis, 1986, 12. janv. [teicis E. Silkalns, E. Kreišmanes sarīkojuma atstāsts]